Izmaiņas

{{Written by|Jānis Škapars}}

{{About topic|Literatūras vēsture — jauna pieeja}}

{{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}}

{{About place|Rīga}}

{{About year|1965}}

{{About year|1963}}

Ar Vācieti tuvākā saskarē nonācu 1965. gadā, kad tiku apstiprināts par LKP CK instruktoru. No sākuma man tika uzticētas kultūrizglītības iestādes, bet ar gada otro pusi kļuvu kurators par Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienībām. Situācija bija sarežģīta. Abas savienības gatavojās kongresiem, abas plosīja dziļas iekšējas pretrunas. Asa, gandrīz vai antagonistiska bija divu domāšanas veidu, būtībā divu kultūras koncepciju sadursme, kas kondensējās paaudžu konfliktā.

1963. gada 27. un 28. martā Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika radošās inteliģences sanāksme, kas bija viens no būtiskiem posmiem kampaņā pret jaunajiem. Minēšu tikai dažas rindas no A. Vosa runas, kas labi raksturo jauno rakstnieku oficiālo traktējumu. «Taču pēdējā laikā zināmā republikas radošās jaunatnes daļā izplatījusies pagrimušās Rietumu kultūras demoralizējošā ietekme. (..) Kļūdas savā daiļradē pieļāvis arī viens no talantīgākajiem latviešu padomju liriķu jaunās paaudzes pārstāvjiem — Ojārs Vācietis. Daži viņa pēdējā laika darbi, piemēram. «Tarakāna monologs», ir neskaidri idejas un formas ziņā.»¹ Sanāksmē tika kritizēta arī poēma «Einšteiniāna».

K. Krauliņš: «… pašreizējā situācijā jāsit nelāgais, lai to izravētu.»

Ā. Talcis: «Nav klāt to, par ko runā. Jauno maz. Vajadzēs piespiest, lai nāk savu kolektīvu priekšā. (..) Mēs esam pārāk liberāli, ka uzņemam tādus cilvēkus…»

Ieklausoties «kolēģu» neiecietīgajos, bezapelāciju, pat agresīvajos spriedumos, nudien, liekas — redz, kā praviešus ešafotē. Kāpēc dvēseles inženieris bija kļuvis tik saērcināts? Robusts. Nikns. Kāpēc savējais sita savējo? Domāju, ka aiz lielajām idejām visbiežāk slēpās gluži pragmatiska konkurences cīņa par vietu literatūrā. Par stāvokli sabiedrībā. Ojārs Vācietis un citi trauksminieki — tā bija talantīga jaunā paaudze. Brīva no dogmām un aizspriedumiem. Viņi rakstīja atraisītāk, skarbāk un talantīgāk. Viņu popularitāte auga augumā. Vecie rakstnieki, kuri daudzajās «smadzeņu skalošanas» kampaņās bija pieslīpējušies doktrīnām, nespēja izturēt konkurenci. Tā vien šķita, ka Pegazs latviešu rakstniekiem izšķērdīgi bija dāļājis «ego», skaudību un nenovīdīgu sāncensību, bet aizmirsis šūpulī ielikt cieņu pret talantu un jaunradi. Un tā rau, ticīgie un pareizie ņēmās pātagot nomaldījušās avis. Ojāram tika pirmajam un visvairāk, jo viņš bija «nomaldu» centrā.

Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.