Izmaiņas

{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1989/03/15 |Issue number=50 |Page number=2 |Original title=Par valodu, tautu un Valodu likumu |In section=Kāds būs Valodu likums? |Source file=paja1989n050_002_01 |Abstract=ILMĀRS LAZOVSKIS, RMI profesors Padomju Jaunatne, Nr. 50 (1989-03-15) }} {{Written by|Ilmārs Lazovskis}} {{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}} {{About domain|Politika}} {{About domain|Valodniecība}} {{About year|1989}}Par valodas izzušanu liecina ne tikai sirdsnojautas teiktas, bet arī dažādas prāta izstrādātas pazīmes. Izvēlēšos vienu, visai izplatītu pazīmju sistēmu. Saskaņā ar šo sistēmu valoda izzūd, pēc kārtas izejot cauri sešām stadijām. Pirmajā stadijā valoda pazūd no militārās terminoloģijas: karalietu apzīmēšanai jaunietis dienestā ir spiests lietot svešu valodu. Otrajā stadijā valodu vairs nelieto nozīmīgu zinātnisku pētījumu aprakstos: disertācijas, atklājumi, izgudrojumi, zinātniski raksti tiek publicēti tikai svešās valodās. Tātad gudru galvu radīti atzinumi tiek izteikti svešā mēlē un tautas prāta attīstībai it kā aizslīd garām. Trešajā stadijā valoda izzūd no rakstiem, kas skaidro cilvēku savstarpējās lietišķās attiecības jeb lietvedību. Latviešu valodas nīkuļošana un iznīkšana jau aptvērusi visas lietvedības jomas, no milicijas cauri lauksaimniecībai un rūpniecībai līdz pat zinātniskām iestādēm. Ceturtajā stadijā valoda piesārņojas ar lielvalodas vārdiem, vārdkopām ikdienas dzīvē: laikrakstos, radio, televīzijā, pašas tautas runā. Piektajā stadijā valoda paliek tikai par sazināšanās līdzekli ģimenē: skolu ar mācībām dzimtajā valodā vairs nav. Sestajā, pēdējā, stadijā dzimtā valoda izglītotu cilvēku starpā kļūst par kaunu, to lieto tikai dažos lauku apvidos, kur izglītība mazāk iespiedusies. Šajā stadijā atrauti no tautas valodas vēl labi saglabājas tautasdziesmu dziedāšana un tautas deju dejošana profesionālos ansambļos («pesņi i pļaski»). Tāda izrādīšanās pielīdzināma labākajā gadījumā vēstures ainām, bet sliktākajā — cirka atrakcijām. Varētu vēl pievienot gadu simteņiem ilgstošu septīto stadiju, kurā saglabājas ziņas, ka tāda un tāda valoda ir bijusi, zināma paliek pat tās izcelsme, aptuvenā struktūra un iznīkšanas laiks. Mūsdienu piemēri: latviešu valoda ir ceturtās izzušanas stadijas vidū, ukraiņu valoda piektajā stadijā, baltkrievu valoda — sestajā stadijā, mūsu lībiešu valoda — vai nu sestās stadijas beidzamajā posmā, vai, šķiet, pareizāk septītās stadijas sākumā. Drošs manis pieliktās septītās stadijas piemērs ir senprūšu valoda.