Izmaiņas

|Source file=paja1988n062_004_01

}}

{{Written by|Inta Lehmusa}}

{{About topic|Latvijas Nacionālā bibliotēka - V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka}}

'''Kaut gan bija cerēts iztikt ar divām stundām, saruna ievilkās un reizēm aizgāja gluži neparedzētos līkločos. Un bija jautājumi, uz kuriem atbildēts netika. Tieši tāpēc piedāvājam jums šā apaļā galda atstāstu — koncentrētu un sakārtotu tā, lai mazāk svarīgais neaizēnotu svarīgāko un lai mēs sajustu, ka aiz gludiem vārdiem dzīvē tik gludi viss nemaz nav. Un te vēl jāpiebilst, ka mūsu sarunas mērķis nebija meklēt vainīgos un no jauna šausmināties: sak, kā tas iespējams! Redakciju toreiz visvairāk interesēja, kas konkrēti tiek darīts, lai novērstu grāmatu bojāeju un normalizētu situāciju Valsts bibliotēkas lasītavās.'''

<span style="font-size:medium;">'''Ministra uzruna'''</span>

Vēl jāsaka daži vārdi par vēstulēm Daudzās no tām, dažkārt gan ļoti nekulturālā formā, ir sacīts: runa jau nav tikai par bibliotēku. Daudzu kultūras objektu liktenis ir līdzīgs. Gadu gadiem runāts, arī nolemts, bet nekas nav iznācis… Kāpēc? Republikas Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns 17. februāra «Cīņā» visu ir pastāstījis, man te nav ko piebilst. Ja nu vienīgi jāuzsver, ka Kultūras ministrijai mērķprogrammas ideja ir gaužām sena, taču tā netika pieņemta. Tagad situācija ir mainījusies. Top mērķprogramma, kurā būs iekļautas gan vecās idejas, gan izteikti jauni priekšlikumi. Pēc tam ar mūsu projektu iepazīstināsim radošās savienības, Kultūras fondu, Mūzikas biedrību, arodbiedrību un komjaunatni, un vēl citus, kas atbildīgi par jaunatnes estētisko audzināšanu, lai kultūras mērķprogramma nebūtu resoriska. Bet tas droši vien jau ir temats citam rakstam.

<span style="font-size:medium;">'''Tomēr vēl viena piebilde'''</span>

'''Ilgvars Batrags''': Mēs šodien grasāmies runāt par turpmāk veicamo, un tomēr esmu tik ilgus gadus strādājis te, Kultūras ministrijā, un tik daudz bijis jādomā par visām šīm materiālās bāzes problēmām, ka gribas sacīt kādus vārdus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, spriežot pēc lasītāju vēstulēm, viņiem nav priekšstata par kultūras materiālās bāzes plānošanas, attīstības un finansēšanas principiem. Protams, nu jau ir nosodīts šis pirmais pārpalikuma princips, kas tik ilgi valdījis ne tikai mūsu republikā, bet visā Padomju Savienībā, un tomēr lasītāji, piemēram, ierosina: esam gatavi ziedot, celiet! Daudzos gadījumos ne jau naudas trūkums ir tas galvenais. Biedra Ramāna rakstā jau bija nosaukta tā milzīgā summa, kāda palikusi uz papīra, jo tā netika apgūta. Nepietiek materiālās un celtniecības jaudas. Bet cilvēki atkal saka: kā tad igauņi un lietuvieši daudz ko var uzcelt un panākt, kāpēc mēs nevaram? Un te nu jāmin vēl viena nelaime. Šī valdošā attieksme pret kultūras objektiem. Šī attieksme no augšas līdz pat apakšai. Minēšu tikai vienu piemēru. Kultūras ministrija ir izstrādājusi īpašu apakšprogrammu par neatliekamajiem darbiem, lai uzlabotu valsts teātru stāvokli. Šo mūsu rīcības programmu izsūtījām visām attiecīgajām iestādēm un ministrijām, kas saistītas ar teātru problēmām, un visas iestādes, izņemot Rīgas pilsētas izpildkomiteju, bija pret jebkuriem mūsu priekšlikumiem… Jā, šī attieksme pret kultūru joprojām ir tā pati, it kā kultūra būtu nepieciešama vienīgi ministrijai. Tas tad arī sāp un satrauc visvairāk.

<span style="font-size:medium;">'''Bet tagad parunāsim par «Kaiju»'''</span>

'''Šis sarunas posms beidzās ar daudzpunkti, jo var jau sacīt — celtniekiem ir jāstrādā ar saviem materiāliem. Bet ir taču jāapzinās, ka tie materiāli tāpēc tiks atņemti kādam citam objektam. Kādai slimnīcai vai bērnudārzam, vai kam citam. Vai tas būtu apsveicams manevrs, kuru atbalstīt?'''

<span style="font-size:medium;">'''Optimisma — vairāk'''</span>

'''Ilgvars Batrags''': Ir jau dzirdēti iebildumi, kāpēc esot vajadzīgas šīs metāla ēkas, kam turpmāk nebūšot lietderības. Tā ir izeja no bezizejas. Saskaņā ar lēmumu, «Kaijas» komplekss kopumā jānodod ekspluatācijā līdz 1992. gada 1. janvārim, bet grāmatas tik ilgi gaidīt nevar. Un, kā zināms, jauno bibliotēku sola uzcelt līdz 1996. gadam — tas ir vēl tālāks termiņš. Šīs divas metāla konstrukcijas, kuras izmaksā visai dārgi — 300 tūkstošus katra, lieti noderēs. Uz tām pirmām kārtām tiks evakuētas grāmatas no Jaunielas — gan tāpēc, lai poļu restauratoru darbu neaizkavētu, gan tāpēc, ka tur fondam klājas ļoti grūti. Katra saliekamā ēka dod 900 tūkstošus kvadrātmetru. Vienu ēku uzsliesim šogad, otru — nākamgad. Valsts plāna komiteja mums bijusi ļoti pretimnākoša, ir stipra cerība, ka šis uzdevums tiks izpildīts paredzētajā laikā.

<span style="font-size:medium;">'''Pasludināsim projektu konkursu, bet…'''</span>

'''Var jau sacīt, ka nākotnē mums jāraugās ar lielāku paļāvību un optimismu, tomēr, pirms tērējam miljonus, nezaudēsim piesardzību un apdomu. Vieta jaunās bibliotēkas celtniecībai ir lēmumā norādīta, bet sarunas dalībnieki nevarēja pie šā jautājuma nepakavēties. Dodoties uz jauno bibliotēku, taču būs jārēķinās ar veselu braucienu uz Pārdaugavu… Vai paredzētajā rajonā ir tik daudz vietas, lai pietiktu republikas nacionālajai grāmatu krātuvei? Un, ja domājam par nākotni, vajadzētu taču jauno būvi iecerēt ar perspektīvu — kā vienu no kultūras kompleksa sastāvdaļām — reiz taču būs vajadzīga republikas bērnu bibliotēka, reiz taču… Labi, nolaidīsimies uz zemes, mēs jau tā šad un tad pārlieku lidināmies pa mākoņiem. Arī tagad, izstrādājot nākamās bibliotēkas programmu, vajadzētu padomāt, cik tas viss reāli maksās. Nevis knapināsimies, bet lēsīsim kā saimnieki, kas naudu ņem nevis no kādas abstraktas, bet gan savas kabatas. Zināšanai — brīnišķīgajā Tartu bibliotēkā vienas grāmatas celtniecības izdevumi bija zemāki par vidējo summu Savienībā — 1,1 rublis.'''

<span style="font-size:medium;">'''Koncertzāle vai bibliotēka?'''</span>

'''Jāzeps Barkāns''': Operu rekonstruēs poļu restauratori, koncertzāli cels dienvidslāvi, mūsu celtnieku ziņā paliks bibliotēka. Ja visi trīs objekti būtu jāuztic mūsu celtniekiem, tad mēs nedebatētu par trim būvēm reizē.

<span style="font-size:medium;">'''Ar laiku gan jau viss būs, taču…'''</span>

'''Vai tas ir prātīgi, ja vienu namu uztic vairākiem saimniekiem? Pieredze liek būt piesardzīgiem. Un vienprātības par šo bijušā teātra ēku Upīša ielā nav arī pašā ministrijā. Ministra pirmais vietnieks Gunārs Pelēkais pierādīja, ka ieguvums bibliotēkai te būtu pārlieku niecīgs — tikai kādas trīs telpas ar 50 līdz 60 kvadrātmetriem — tik maz! Vārdu sakot, jautājums par vietu skaita palielināšanu lasītavās paliek atklāts.'''

<span style="font-size:medium;">'''Vārds ķīmiķim'''</span>

Te man gribas piebilst. Domāju, sabiedrība ir jābrīdina, ka grāmatas, kuras tagad cenšamies saglabāt un pasargāt no bojā ejas, dzīvos kādus 70 vai 100 gadus. Jo viss ar laiku iet bojā. Jautājums tikai — cik ātri. Agrāk, kad grāmatas tika izgatavotas no linšķiedrām, pergamenta, turklāt ar rokas tehnoloģiju, izdevumu mūžs bija garāks.

<span style="font-size:medium;">'''Direktora monologs'''</span>

&nbsp;

<p style="text-align: right;">'''''ULDA BRIEŽA foto'''''</p>