Izmaiņas

{{Newspaper Article|Article in=Rīgas Balss|Published on=1990/01/08|Issue number=6|Page number=2|Original title=Pamestība|In section=Lasītājs lūdz vārdu|Source file=riba1990n006_002_03|Abstract=Lasītājs lūdz vārdu}}{{Written by|A. Hofrāte}}{{About topic|Dzelzceļš}}{{About domain|Transports}}{{About domain|Vides aizsardzība}}{{About place|Rīga}}{{About place|Jelgava}}{{About place|Dobele}}{{About year|1990}}Republikas presē vairākkārt kritizēti Baltijas dzelzceļa pasažieru līniju netīrie vagoni. Bet priekšniekiem vienmēr bijusi tikai viena atruna: vainīgi pasažieri. Ar saulpuķu sēklu čaumalām piespļaudīti vagoni, ar netīriem apaviem noķēpāti sēdekļi — tas viss esot «viņu» darbs. Bet interesanti, vai netīrie logi arī ir pasažieru roku darbs? Un mēsli zem soliem, kas krājušies nedēļām? Šoreiz gribu pievērst uzmanību nevis vagoniem, bet sliežu ceļiem Rīgas — Jelgavas iecirknī. Pirmās neērtības pasažierus gaida uz Rīgas stacijas perona. Tā malas apdrupušas, aplūzušas, visapkārt netīrība. Vagonu pakāpieni tik augstu virs perona, ka tikai jauni cilvēki pa tiem, var viegli uzkāpt. Bet kā to lai izdara veci cilvēki, sievietes ar maziem bērniem uz rokām, pasažieri ar bagāžu? Vai nebūtu labāk tos līdzekļus, ko Baltijas dzelzceļa vadība izšķiedusi piepilsētas satiksmes zāles grīdas jaunam pārklājumam, izmantot peronu labiekārtošanai? Braucot garām Torņakalna stacijai, allaž doma, ka šo staciju drīz vien vajadzēs pārdēvēt par Meža staciju, jo tai patiešām «uzbrūk» koki un krūmi. Starp sliedēm saauguši bērziņi, jauna kļavu, pīlādžu audze. Torņakalna stacijas durvju priekša — vairāk vai mazāk tīra, bet tālāk… Nav vārdu, lai aprakstītu to nekārtību, kāda valda Torņakalna — Atgāzenes iecirknī. Visa apkārtne atgādina izgāztuvi. Gar sliežu ceļiem, krūmājos un zālē ieauguši, mētājas gulšņi, dažādi lūžņi, salauztas kastes, atkritumi. Agrā pavasarī, kad vēl nav izaugusi zāle, un rudenī, kad vēl nav uzsnidzis sniegs, tas viss «atkailinās» un skatāms kā uz delnas. Visu tālāko ceļu, līdz pat Jelgavai, pārsteidz zaļās joslas nesakoptība abpus sliežu ceļam. '''Nāk prātā 40. gadu beigas, kad mana ģimene dzīvoja mājā pie dzelzceļa netālu no Dobeles. Cik sakopta toreiz bija dzelzceļa līnija! Uzbērums rūpīgi nobērts ar granti, zaļajā zonā nopļauta zāle, neviena lieka krūmiņa, nevienas nezāles. Vēl tajos gados, drīz pēc briesmīgā kara, Latvijas dzelzceļa sakoptība liecināja par latviešu tautas kultūru, par cieņu pret savu zemi.''' Sevišķi nolaista dzelzceļa labā puse gar Jaunolaini: vietām tā «nosēta» ar kaut kādām būdām, redzamas nezālēm aizaugušas dobes (tāds pats skats arī aiz Olaines stacijas). Pie Jaunolaines pie turas ceļa labajā pusē — nezālēm, aizaugusi un pamesta nepabeigta būve. Cik daudz tur velti iztērēts naudas, būvmateriālu, darbaspēka! Arī ceļa iecirknis līdz Olai nes stacijai ir nesaimnieciskuma paraugs. Gar dzelzceļu mētājas būvmateriāli: betona bluķi un plātnes, kā arī sliežu gabali, gulšņi. Jelgavā vilciens joņo garām lieliem pilsētas uzņēmumiem. Tie no dzelzceļa norobežojušies ar žogiem. Dzelzceļa abās pusēs te ir īsta slīkšņa. Smird ar krūmiem un zāli aizaugušie grāvji. Un nevienam gar to nav nekādas daļas. Jelgavas stacijā no vagoniem jāizkāpj uz netīra perona. Tas ir vienās bedrēs, ziemā apledo. Cik tur vajag, lai paslīdētu kāja un cilvēks pakļūtu zem vagona? Gadu no gada, vērojot šādu ainu, pārliecinos, ka Jelgavas stacijas darbiniekus perona stāvoklis neuztrauc. Šī nekārtība liecina, ka gājusi mazumā arī mūsu republikas kultūra, ka Baltijas dzelzceļa vadītājiem šī zeme nav dārga, un viņi ignorē tās kultūru gluži tāpat, kā likumu par valodām un republikas laiku. Bet kāpēc to visu neredz republikas vadība? Aicinu Latvijas PSR Augstākajā Padomē izveidot komisiju, kas pārbaudītu, kādā stāvoklī ir Latvijas dzelzceļa līnijas. &nbsp;<p style="text-align: right; ">'''A. HOFRĀTE'''</p>