PAR LATVIJAS REPUBLIKAS VALSTU PILSOŅIEM, KAS DZIVO LATVIJAS REPUBLIKAS TERITORIJĀ
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā
Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa lēmums
PAR LATVIJAS REPUBLIKAS VALSTU PILSOŅIEM, KAS DZIVO LATVIJAS REPUBLIKAS TERITORIJĀ
1. Latvijas Republikas pilsoņi ir personas, kam bija Latvijas pilsonība līdz 1940. gada 17. jūnijam, un to tiešie pēcnācēji. Latvijas Republikas pilsonība nav atkarīga no tautības, ticības un politiskas pārliecības.
2. PSRS pilsonības piešķiršana Latvijas Republikas pilsoņiem ar PSRS Augstākās Padomes 1940. gada 7. septembra dekrētu bez viņu personiski izteiktās vēlēšanās ir pretrunā ar starptautisko tiesību principiem, nelikumīga un spēkā neesoša kopš pieņemšanas brīža.
3. PSRS īstenotā mērķtiecīgā genocīda un koloniālā politika, iznīcinot daļu no Latvijas Republikas pilsoņiem un pēdējo 60 gadu laikā Latvijas Republikas teritorijā nometinot lielu skaitu savu pilsoņu, ir pretrunā ar 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijā nosacītajām un citām starptautisko tiesibu normām un tāpēc nelikumīga.
4. Citu valstu (to vidū — PSRS) pilsoņi, kas dzīvo Latvijas Republikas teritorijā, Latvijas Republikas pilsonību iegūst atbilstīgi starptautiskajai praksei un Latvijas Republikas likumiem. Jautājumu par pilsonības piešķiršanu ir tiesīga izlemt tikai likumīgā valdiba pēc Latvijas Republikas konstitucionālo valsts varas institūtu atjaunošanas.
5. Citu valstu pilsoņu un bezpavalstnieku tiesību aizsardzība Latvijas Republikā ir nodrošināma atbilstīgi vispārējiem cilvēktiesību principiem, ieskaitot tiesības brīvi apmeklēt jebkuru valsti. Nav pieļaujama nacionālā diskriminēšana un jebkādu piespiedu pasākumu izmantošana demogrātisko procesu regulēšanā. Visām tautībām, kas dzīvo Latvijas Republikā, ir tiesības uz kultūrautonomiju. Citu valstu pilsoņi un bezpavalstnieki nepiedalās Latvijas Republikas Saeimas un pašvaldības iestāžu vēlēšanās un netiek iesaukti tās bruņotajos spēkos.
6. Latvijas Republikas pilsoņi, kas dzīvo Padomju Savienībā, un PSRS pilsoņi, kas dzīvo Latvijas Republikā, var brīvprātīgi reemigrēt. Vajadzības gadījumā šie jautājumi ir risināmi sarunās starp Latvijas Republikas pilsoņu pilnvarotajiem pārstāvjiem un PSRS valdību.
7. Latvijas Republikas pilsoņiem — trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem, kas pieņēmuši mītnes zemju pavalstniecību vai pilsonību, — Latvijas Republikas pilsonība atjaunojama bez ierobežojumiem saskaņā ar viņu izteikto vēlēšanos. • • •
PAR LĒMUMU KONGRESĀ
Pilsoņu kongresa otrās dienas pirmais, daudzuprāt, arī galvenais jautājums, bija «Lēmums par Latvijas Republikas pilsonību un citu valstu pilsoņiem, kas dzīvo Latvijas Republikas teritorijā». Pamatreferātu tajā piedāvāja Andrejs Krastiņš. Publicējam fragmentus no viņa sacītā.
— Ir kāds tiesisks akts, bez kura pieņemšanas un funkcionēšanas nebūtu iespējama ne Satversmes sapulce, ne Saeima, ne arī lieliski īstenotā agrārā reforma. Tas bija 1919. gada 23. augustā pieņemtais pavalstniecfbas likums, kas tika pieņemts, pirms sanāca likumīgais Latvijas Republikas parlaments un ievēlēta likumīga LR valdība. Bet likums darbojās. Visa pirmsākums bija cilvēks — Latvijas Republikas pilsonis.
Atjaunotajai valstij ir nepieciešams tās saturs — brīvs un par savu, par savu bērnu nākotni pārliecināts cilvēks. Padomāsim reāli, kas vēlēs jauno Saeimu, kam piederēs zeme, ko saskaņā ar agrāro reformu varēs iegūt mūžīgā īpašumā, to iegādājoties. Kas viņi būs? Tiem ir jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem.
Vai tiešām, īstenojot agrāro reformu, ko esam solījušu lauku ļaudīm un zemniekiem, mēs dosim iespēju zemi iegādāties jebkuram, kas šeit dzīvo? Tas ir izslēgts. Bet agrārā reforma ir jāsāk šoruden pēc ražas novākšanas.
Šajā dokumentā ir doma, ka Augstākā Padome nav likumīga - tā nevar pieņemt šādu likumu. Vai Tautas padome bija likumīga?
Kongresa pirmās dienas vakarā televīzijas kolēģis sacīja, ka pati spožāka runa esot bijusi Eināram Repšem, kas diemžēl neesot zāle guvusi atsaucību. Einārs Repse runāja ari Jautājuma par pilsonību, viņam oponēja Visvaldis Lācis, kura sacīto ik pa brīdim pārtrauca aplausi. Piedāvājam ieskatam abu runu fragmentu*.
Einārs Repse:
— Tas ir ceļš, kas Latvijas vēsturē reiz jau ir iets. Sevis apzināšanās par Latvijas Republikas pilsoni šajā laikā nav nemaz tik viegls solis. Ir jāpārkāpj sevi zināma barjera, lai paziņotu: «Jā, es esmu Latvijas Republikas pilsonis.» Tāpēc nedomāju, ka daudzi no tiem, kas šobrīd vēl nav reģistrējušies LR pilsonībā, tajā ierakstīsies. Uzskatu, ka būs daudzi, kas vēlēsies saglabāt PSRS pilsonību. Un mums nekādā veidā nevajadzētu viņiem traucēt to darīt. Ir jāizvairās radīt tādus motīvus, kas mudinātu viņus bez īstas pārliecības ierakstīties Latvijas Republikas pilsonībā. Tāpēc neatkarīgi no pilsonības visiem cilvēkiem ir jānodrošina gandrīz vienādas ekonomiskās un cilvēka tiesibas, izņemot šauras politiskās tiesības — vēlēt Saeimu vai lemt jautājumu, kas saistīts ar Latvijas suverenitātes lietām. Tāpēc piedāvātais dokuments ir nepieņemams.
Visvaldis Lācis:
— Sākšu ar to, ka es nevaru lielā mērā piekrist LTF pārstāvja Eināra Repšes teiktajam pilsoņu jautājumā.
Šajā dokumentā nepiekrītu tikai tam, ka visām tautībām, kas dzīvo Latvijas Republikā, ir jānodrošina tiesības uz kultūrautonomiju. Uzskatu, ka šis teikums mūs tuvina liekulībai un divkosībai nacionālajā jautājumā. Mums nevajag baiļu, jo tauta, kas baidās, pa pusei jau ir uzvarēta. To rāda vēsture.
Mums jābūt ētiski tīrai kustībai, kurai jāveido latviska Latvija.
Tām tautībām, uz kuru pārstāvjiem un pēcnācējiem attiecināms Latvijas Republikas pilsonības likums, ir tiesības uz kultūrautonomiju. 1940. gadā mums bija tikai nedaudz etnisko grupu — lībieši, lietuvieši, poļi, ebreji, baltkrievi, krievi, vācieši, igauņi un čigāni. Viņiem ir tiesības uz kultūrautonomiju 1920. gadā pieņemtie Latvijas Satversmes likumi šīm tautām līdz 1934. gadam nodrošināja vislielāko kultūrautonomiju Eiropā. To ir teikuši ārzemnieki. Mes to dosim ari nākotnē, bet mēs neliekuļosim, jo esam unikāli bēdīgā situācijā. Neviena tik maza tauta nav 82 etnisko grupu ielenkumā un šo milzīgo nastu mēs nedrīkstam ņemt līdzi — tā ir nacionālā pašnāvība.
Iesaku visiem izlasīt latviešu izcelsmes Zviedrijas vēsturnieka Agņa Baloža rakstu laikrakstā «Izglītība» par to, kā tiek piešķirta pilsonība ārzemēs.
Beigšu ar Ibsenu:
«Ja negribam mēs lieli būt, Tik' gribam to, kas nav grūt', Mēs mūžam vergi paliekam.»
Aigars Jirgens:
— Pilsonības jautājums lr Latvijas Republikas juridiskā statusa saglabāšanas jautājums. Ja Augstākā Padome, kas ievēlēta ar PSRS pilsoņu līdzdalību, sāks tiem piešķirt pilsonību, tad tas nozīmēs okupācijas seku legalizēšanu, atteikšanos no starptautiskajām tiesībām, kas pašlaik ir mūsu spēcīgākais atbalsts. Un pēc šis pilsonības piešķiršanas nākamais solis būs referendums par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā — tas ir tas, ko vēlas Maskava, interfronte un ko netieši atbalsta daži mūsu kongresa delegāti.
Es lūdzu delegātus rūpīgi izvērtēt visu, kas ir teikts pilsonības jautājumā, un ieņemt tajā striktu pozīciju, ar kādu mēs kā līdztiesīgi partneri varētu vērsties pie Augstākās Padomes. Latvijas Republikas pilsonību būs tiesīga piešķirt LR Saeima.
Apskatu sagatavojusi
I. EGLE
