Virsotņu tikšanās
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Ne velti Amerikas žurnālisti prognozē, ka pēc vizites ASV Mihailu Gorbačovu gaida jauna tikšanās visaugstākajā līmeni — ar Krievijas AP priekšsēdētāju Borisu Jeļcinu. Tiešām, kamēr Lietuvas AP priekšsēdētājs Vitauts Laudsberģis Vašingtonā tiek nosaukts par "muzikantu" (asociācija «aktieris» vai «komediants» utt), viņš ar labiem rezultātiem risina sarunas Krievijā. Landsbergis pa tālruni «Amerikas Balss» redakcijai izteicies, ka «saruna ar Jelcinu bijusi atklāta un tas laika iezīmētas paredzamās sadarbības perspektīvas».
Padomju prezidents turpretim izmantoja Kanādā un ASV notikušās preses konferences un tikšanās reizes, lai «apgaismotu» rietumniekus. Tāds ir Kanādas prezidenta Malrūnija un PSRS prezidenta Gorbačova kopējās preses konferences Otavā fragments (laikraksta «Pravda» interpretācijā).
«Jums jāsaprot, mani vērtējumi nemainās: tā nemēdz būt, ka pirmdien jūs no manis dzirdētu vienu, bet piektdien — kaut ko pilnīgi citu. Man kā prezidentam Ir PSRS tautas deputātu kongresa mandāts. Starp citu, šis kongress norisēja sarežģītos apstākļos... Lietuvas AP 11. marta lēmums... Tas viss līdzinājās kaut kādai nakts sazvērestībai un tika izdarīts visai haotiski. (..) Bet raķešu bāzes, Jūras kara bāzes — ko darīt ar tām? 1940. gadā, kad Lietuva «iegāja» Padomju Savienībā, tai nepiederēja pieci rajoni. Šos rajonus Lietuvai atdāvināja Baltkrievija. Vārdu sakot — avantūristi!»
Tomēr ari Vašingtonā Mihailam Goibačovam nācās atbildēt uz senatora Doula jautājumu par Baltiju, turklāt saistībā ar vislabvēlīgākā tirdzniecības režīma piešķiršanu Padomju Savienībai:
«Nesen, kad mēs ar Rlzkovu tikāmies ar Prunskieni, teicām viņai: mēģināsim atrisināt situāciju, saglabājot mūsu pašcieņu un saglabājot ari jūsējo. Sakarā ar Lietuvu valsti tiek izteiktas visstingrākās prasības prezidentam. Bet mēs gribētu izvairīties no pasākumiem, kam varētu būt ļoti smagas sekas. (..) Jautājums, kāpēc negrib sarīkot referendumu? Taču tāpēc, ka Baltijā, piemēram, Latvijā, nesavāks ne tikai divas trešdaļas, bet pat 40 procentus nesavāks tie, kas Ir izstāšanās no PSRS piekritēji. Mums Ir krājumā loti daudz labas gribas ...».
Tālāk PSRS prezidents izteicās, ka Padomju Savienība nav iejaukusies ASV militārajā akcijā pret Panamu, un pārmeta amerikāņu senatoriem par iejaukšanos PSRS «iekšējās lietās».
Šķiet, nevarētu būt nekādu šaubu, ka Baltijas jautājums tika skarts arī abu valstu vadītāju tikšanās reizēs, ieskaitot neformālas saskarsmes dienu Kempdeividā (prezidents Bušs pirms preses konferences atļāvās pajokot, ka esot zaudējis Mihailam Gorbačovam ķegļu spēlē ...).
Vienlaikus visās vietās, kur bija paredzēta PSRS prezidenta viesošanās, notika plašas baltiešu manifestācijas.
Tā, piemēram, 2. jūnijā Vašingtonā aptuveni 3000 Lietuvas neatkarības aizstāvju piedalījušies svētajā mesā, kur klātesošos uzrunājis garīdznieks S. Tomkēvičs. Kapitolija kalnā tikmēr pulcējušies kāds tūkstotis demonstrantu par Lietuvas neatkarību. Viņus uzrunājis Ņujorkas pavalsts senators Domanto, atgādinādams, ka piektdien viņš prezidentam Gorbačovam apliecinājis: Kongress nedos piekrišanu jaunam tirdzniecības nolīgumam ar PSRS, kamēr turpināsies Maskavas spiediens uz Lietuvu.
Tā ar dažiem pieskārieniem ieskicējama Baltijas problēma ASV un PSRS augstāko vadītāju tikšanās reizēs. Tā ar dažiem citātiem no PSRS «centrālā orgāna» «Pravda» ir pierādāms, cik «lielas» cerības varam lolot pai PSRS prezidentu.
Tomēr ir skaidrs arī tas, ka reiz nolemtās Baltijas liktenis atspēlējas tas lēmējiem — ar laika distanci, protams. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu likt pārāk iielas cerīhas ari uz Rietumiem, jo Baltija nepārprotami ir spēcīga starptautiskās politikas kārts, bet tikai tās kārts, nevis pašpietiekama vērtība pasaules lielāko politiķu priekšstatos..
Informāciju sagatavojusi
MĀRA KIOPE
