Vēstījums PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vēstījums PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām
1918. gada 18. novembri piepildījās latviešu tautas griba un pirmo reizi tika proklamēta Latvijas Republika. 1920. gada 11. augustā, parakstīdama miera līgumu ar Latviju, tās neatkarību de iure atzina arī Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika. Līdz ar to Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicas no savam pretenzijām uz Latvijas teritoriju un tautu.
Līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad saskaņa ar Hitlera un Staļina vienošanos, PSRS vienpusīgi lauza miera līgumu ar Latviju un to anektēja, starp abām valstīm pastāvēja labas kaimiņattiecības, tās varēja attīstīties un būt izdevīgas abām pusēm. Savukārt piespiedu atrašanās Padomju Savienībā, Latvijai svešas sociāli politiskas sistēmas ieviešana lr iznīcinājusi republikas valstiskumu, tas patstāvīgo ekonomiku, ļāvusi izvērst teroru un genocīdu pret Latvijas tautu. Joprojām lielās migrācijas dēļ latvieši strauji asimilējas un kļūst par mazākumtautību sava vēsturiskajā teritorijā. Taču neviena tauta pasaulē nebūtu ar mieru iekļauties lielvalsts sastāvā, lai pazustu, lai atteiktos no savas valodas un kultūras, no savām tiesībām uz tēvu zemi. Tieši tādēļ pārbūve un atjaunotne Padomju Savienība mums pirmām kārtam nozīmē cīņu par neatkarību, par vēsturiska taisnīguma un savas neatkarīgās, juridiski un tautas apziņā vēl joprojām eksistējošas valsts atjaunošanu. Tā bija un ir mūsu ciņa par Latvijas tautas izdzīvošanu vispār. Tādēļ lielāko dalu mandātu Latvijas PSR Augstāka|a Padomē šā gada pavasara vēlēšanās ieguva deputāti, kuri bija gatavi iet republikas valstiskās neatkarības atgūšanas ceļu.
1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstāka Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to Latvijas augstākais valsts varas orgāns nostājies uz ta paša Baltijas brīvības ceļa, kuru jau iet Lietuvas Republikas un Igaunijas parlamenti. Pieņemto Deklarāciju mēs apņemamies īstenot parlamentāriem, miermīlīgiem līdzekļiem, sarunu un starpvalstu līgumu slēgšanas ceļā. Cilvēktiesību un starptautisko noilgumu ievērošanu Latvijā mēs uzskatam par tikpat obligātu kā cieņu pret nāciju tiesībām, arī tiesībām uz eksistenci, pašnoteikšanos, dzimto valodu un zemi. Par savu pienākumu mēs uzskatām Latvijas VISU tautību un reliģisko uzskatu iedzīvotāju politisko, nacionālo, pilsoņu tiesību levērošanu un aizsardzību, kā ari ārvalstu, tai skaitā PSRS, pilsoņu drošību un labklājību Latvijā. Katrai nacionālajai grupai tiks garantētas vienlīdzīgas tiesības kopt savu kultūru, valodu un tradīcijas.
Mes iesim pa neatkarības, demokratizācijas, nacionālās un garīgas atdzimšanas ceļu, pie kura agrāk vai vēlāk nonāks katra tauta, kas vēlas atgūt savu pašcieņu, tradīcijas un vietu pasaules tautu saimē. Mēs vēlamies, lai Latvijas kaimiņattiecības ar citam tautām nosaka kopīgas intereses, savstarpēja uzticēšanās, demokrātija un taisnīgums, nevis spēks un vara. Par PSRS un Latvijas Republikas attiecību pamatu jākļūst 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumam.
Latvijas Republikas Augstākā Padome aicina visas Padomju Savienības tautas un demokrātiskās kustības uz iecietību un sadarbību. Lai brīvība, miers, līdztiesība, abpusējs izdevīgums un demokrātijas principu ievērošana mūs vieno šodien un rīt. Mēs ceram un ticam Jūsu atbalstam.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes vārdā
Latvi|as Republikas Augstākas Padomes priekšsēdētājs
A. GORBUNOVS Rīgā 1990. gadā 4. maijā
