Drošības izjūtai
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Drošības izjūtai
Nesen LR AP sesija lauksaimniecības ministra amatā iecēla Daini Ģēgeru. Līdz tam viņš darbojies par LPSR VARK priekšsēdētāja pirmo vietnieku. Lūdzu jauno ministru uz nelielu ekspresinterviju.
— Ja nemaldos, sākumā nemaz nevēlējāties pretendēt uz šo amatu? Ja tā, — kāpēc pārdomājāt?
— Jums taisnība. Tomēr principiālu iebildumu man nebija. Šodien kādam ir jāuzupurējas arī šim amatam.
— Kas būs pirmais pasākums, pie kura izpildes ķersies jaunais lauksaimniecības ministrs?
— Šodien mums ir bezgala daudz samilzušu problēmu. Grūti pat nosaukt kādu vienu. Galvenais ir nodrošināt līdzšinējo un turpmāko kaut nelielo pārmaiņu neatgrlezeniskumu. Tāpēc piedalīsimies valsts Pamatlikuma pārveidē, likumdošanas izstrādē. Konstitūcijā jāatzīst privātīpašums, jānosaka jaunas ražošanas attiecības. Laukos jānodrošina visu īpašuma veidu un saimniekošanas formu līdztiesība. Tai nepieciešama valstiskā aizsardzība. Tikai tādējādi lauku cilvēkos varēs radīt pārliecību, ka ir vērts strādāt. Pats pirmais nosacījums tam jau ir — pasludinātā neatkarība. Tomēr tai vajadzīgs saturisks piepildījums, ko nodrošinās ari likumdošana.
— Tātad nāksit klajā ar likumdošanas iniciatīvām?
— Jā. Lai gan Lauksaimniecības ministrijas loma pirmām kārtām ir ekonomiskās politikas īstenošana šai nozarē, tomēr nodarbosimies arī ar to. Viens no mūsu pirmajiem uzdevumiem būs republikas mēroga programmas izstrāde agrorūpnlecibas kompleksa ekonomiskai un zinātniski tehniskai attīstīšanai.
— Kāda ir jūsu attieksme pret ierosinājumu, ko Dainis Ivāns izteica sesijā: plašāku politisku nemieru gadījumā Rīgu gluži vienkārši vairs neapgādāt ar pārtiku?
— Tik tiesām — lauku cilvēki šis «izdarības» pamatoti nosoda. Varu sacīt, ka mana attieksme ir analoģiska. Tomēr gribu teikt, ka esmu pret šādu situācijas sarežģīšanu. Tas būtu pēdējais līdzeklis.
— Kā prognozējat — vai jūsu vadītajai ministrijai nebūs grūti sastrādāties ar citām? Bez šādas sadarbības taču šobrīd nevar izlikt.
— Tas Ir ļoti aktuāls jautājums. Lauku problēmas vairs nevar uzskatīt par tādām, kuras pašu spēkiem spēs atrisināt vienīgi šai jomā nodarbinātie. Ar jaunievēlētajiem ministriem man izveidojušās ļoti biedriskas attiecības. Tomēr nelielu satraukumu rada tas, ka Augstākās Padomes sesijā pirms balsošanas delegāti savos jautājumos nākamajiem ministriem visai maz skāra ar lauksaimniecību saistītas problēmas: gan ce|u būvniecība, gan materiāltehniskā apgāde, enerģētika utt.
— Vai jūs tomēr nebaida varbūtība, ka dažkārt, labu gribēdami, ādas ministrijas ļaudis varētu rīkoties ne visai pareizi? Šobrīd sakrājies tik daudz problēmu. Un jau tagad pastāv tieksme šo to risināt drusku sasteigti ...
— Viss atkarīgs no tā, cik profesionāli būs ministriju speciālisti. Turklāt šobrīd noteikti nepieciešama arī spēja uzupurēties un saliedēties. Ministriju pirmos vadītājus iecels diezgan demokrātiski. Par viņu atbilstību amatam spriedis pēc tam tā nolemto apstiprinās Ministru Padomē. Protams, visvairāk mani satrauc, kāds būs Lauksaimniecības ministrijas speciālistu sastāvs.
— Vai varat to paskaidrot sīkāk?
— No Agrokomitejas mūsu ministrijā strādās apmēram puse darbinieku. Runāju par pārejas posmu. Tas turpināsies, domājams, nepilnu gadu līdz izaugs pašpārvaldes sistēma. Tās iedīgļus manām jau šodien. Tā, piemēram, Bauskā radusies piena ražošanas sabiedrība. Par tādas izveidi spriež ari Tukuma, Cēsu un Gulbenes rajonā. Savukārt pēc pārejas posma Lauksaimniecības ministrijā strādās apmēram 260 speciālistu.
— Droši vien ari tās funkcijas sašaurināsies?
— Jā, to var teikt, piemēram, par grāmatvedības centralizēto norēķinu sistēmu. Kad pēc pārvaldes reformas, apvienojoties vietējām pašpārvaldes organizācijām, republikā būs izveidojusies asociācija, federācija vai kas tamlīdzīgs, ministrijas funkcijas jūtami saruks. Tomēr nedrīkstam pieļaut, ka šī transformācija tiktu regulēta vai sekmēta no augšas.
— Kādas būs ministrijas attiecības ar aktīvākajiem lauksaimnieku sabiedriskajiem veidojumiem?
— Lidz šim esmu centies panākt, lai lauksaimniecībā nevaldītu spēku sašķeltība. Tāpēc arī turpmāk ļoti svarīgi būs meklēt kopīgu valodu, fokusēt spēkus gan ar Lauksaimnieku savienību, gan ar Kolhozu padomi un Zemnieku federāciju.
— Ko jūs, būdams vadītājs vienai no šobrīd svarīgākajām ministrijām, vēl varētu pie visa sacītā piebilst?
— Pienācis laiks citu nozaru uzņēmumiem piedalīties republikas budžeta veidošanā par labu laukiem. Kaut vai tādēļ, lai vecie cilvēki, it īpaši laukos, būtu daudzmaz materiāli nodrošināti. Piebilstot par lauksaimniecības produkcijas cenām, gribu teikt — lai pāreja uz tirgus cenām būtu pēc iespējas nesāpīgāka, republikas budžets jāveido tā, lai Latvijā ražotu tādu produkciju, kas nepieciešama republikai, piemēram, graudus. Pastāvot līdzšinējai cenu politikai, graudus lopbarībai bija izdevigi levest, bet neatmaksājās tos audzēt pašu zemē. Šobrīd veidojam arī likumu par labības valsts fonda izveidi republikā. Tāds bija jau Latvijas laikā un šobrīd darbojas daudzās citās valstīs. Latvijā nepieciešams mainīt augkopības un lopaudzēšanas struktūru. Jāievieš tās kultūras un šķirnes, kuru attīstībai te ir vajadzigie apstākļi. Metīsim pie malas «ievestās» gudrības»!
Daini Ģēgeru intervējusi
IEVA STRAZDIŅA
