Joprojām «jākuļ rudzi (ne: rudzus)»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Joprojām «jākuļ rudzi (ne: rudzus)»
Tā mācija Endzelīns (Darbu izlase, 111, 2, 41, IV/1, 511). Proti, viņš aizrādīja, ka debitiva objekts (t. i , ar jā- veidotas vajadzības izteiksmes tiešais papildinātājs) rakstu valodā ir liekams nominatīvā, bet ne akuzatīvā un ka tikai 1 un 2 personas vietniekvārdi te mēdz būt arī akuzatīvā «man tevi jāaicina», tomēr: «tad tu man ari būsi jākopj»).
Endzelīna aizrādījumi arvien ir tālredzīgi, jo pamatojas valodas dzīlēs un pētnieka erudīcijā. Ja tādus aizrādījumus neklausa, tad «kukuli pelnos cep». Šādi pelnos cepēji nu literārā valodā sāk lietot pārprotamo (īpaši vienskaitlī celmos un locījumos sakritīgo) akuzatīvu daudz skaidrāka un vēsturiski tiesīgāka nominatīva vietā un mistro abus locījumus (piemēram, «jāatbalsta centieni», bet: «kurus ir jāglābj» LJ 1990. g. 53. nr 4. lpp.). Līdz ar to plašā — veselas gramatiskas kategorijas — apjomā pazeminās izteiksmes preclzums, kāds nepieciešams kultūras valodai resp. valsts valodai. Jo nenoteikti un pārprotami dzimtes vai skaitļa vai dzimtes un skaitļa ziņā kļūst gandrīz visi uzvārdi (izņemot vārdus ar -gs, -dze un -ks, -ce) un tāpat citi daudzie vārdi (arī vietniekvārdi, adjektīvi v. c), kam ir atšķirīgas dzimšu formas.
Tā, piemēram, divējādi vai pat trejādi var saprast dažāda tipa vārdus vajadzēs teicienos, ka «jāsoda viņu, to, vainīgo, notverto, grāmatvedi, mācekli, Biezo, Resni, Vanagu, Vilku, Šāvēju, Petrovu, Bērziņu, Gailīti, Gūtmani, Ezerieti, Zvirbuli, Bumbieri, Lūsēnu» (kas īsti sodāms — viņš vai viņa?); «jāsoda Janševski, Selecki» (viņš vai viņi?); «jāsoda meistari, lektori, studenti, pomogrāfi, žurnālisti, Jansoni, Vilcāni» (viņa vai viņi?); «jāsoda kolēģi, fanātiķi, Ragi, jumiķi, Vidži, Krauči, Braži, Kupši» (viņš, viņa vai viņi?).
Turpretī pēc Endzelīna lietpratīgi noteiktas normas te lietojams visnotaļ nominatīvs: «jāsoda viņš (viņa), vainīgais (vainīgā), Vilks (Vilka). Jumiķis (Jumiķe, Jumiķi) u. tml. — tā ka nevar rasties nekāds pārpratums.
Kā redzams, valodas praksei te nominatīvs der labāk. Un valodas zinātne apliecina tā pirmtiesības un arī pārākumu izplatībā Latvijas novados (Endzelīns, Latviešu valodas gramatika, 690., 759 §).
Bet kas gan veicina te nevēlamā akuzatīva iespiešanos? — īsi sakot, to veicina daļa izlokšņu, citas valodas (dolžen čitatj kņigu — jālasa grāmatu) un izglītības programmas, kur Endzelīna izkoptā locījumu mācība vispār ir nostumta gluži novārtā.
