Ko iemainīsim pret marksisma tabletēm
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Arvien biežāk masu informācijas līdzekļos parādās tādi vārdi ka politoloģija, politologi. Kas tas ir — Rietumu modes aizkavējušās vēsmas vai nepieciešamība? Kā skaidro pie mums līdz šim izdotās vārdnīcas un enciklopēdijas, izrādās, esot pat marksistiski ļeņiniskā politoloģija.
Latvijas Universitātē kopš pagājušā gada 13. septembra ir izveidota politoloģijas katedra. Par dažām katedras pasniedzēju un mūsu politologu problēmām vispār stāsta Andris Ķesteris.
— Vispirms gribētu noskaidrot, kas ir politoloģija un ka tā var attīstīties pie mums. Pat, ja neņemam nopietni to, ka varētu pastāvēt marksistiski leņiniskā politoloģija, šķiet, neizbēgams ir partijiskuma principa kā jebkurā sabiedriskajā zinātnē?
— Pagājušogad Tallinā notika starptautiskā politologu skola. Igauņiem bija izdevies uzaicināt ļoti daudz ārzemju tā sauktos politologus. Viņiem lūdza definēt, kā jau tas pie mums pieņemta, kas ir politoloģija. Viņi cītīgi domāja, kas tā politoloģija varētu būt. Tikai pie mums, īpaši sabiedriskajās zinātnēs, ir tendence nodarboties ar sholastiskām metodoloģiskām problēmām — veidot universālas formulas. Manuprāt, tas ir sabiedrisko zinātņu vislielākais mīnuss. Mums ari ir tieksme definēt politoloģijas priekšmetu. Ārzemju zinātnieki nenodarbojas ar metateorētiskām problēmām. Starp citu, Rietumu praksē nav vārda «politologs», jo nav tādas zinātnes — politoloģijas. Ir politiskās zinātnes, kam tradicionāli ir četri virzieni: politikas teorija, starpvalstu attiecības, nacionāli valdība, salīdzinošie politiskie pētījumi. Nosaukums «politiskās zinātnes» ir apkopojošs, bet ne vispārinošs. Tallinā bija vēsturnieki, filozofi un sovetologi. Lai risinātu politiskās problēmas, var tikt izmantoti dažādu zinātņu veidi.
Bez šaubām, partijiskuma elements vienmēr ir. Pie mums bija atbraukusi politologe Rita Petersa no Amerikas, arī viņai studenti vienmēr prasot par politiskajām simpātijām. Mūsu studenti ir līdzīgi. Arī viņi vispirms noskaidro pasniedzēja partijisko piederību, politisko pārliecību utt. Atbilstīgi tam tiek uztverta stāstāmā viela.
Marksisms-leņiniams ir oficiālās ideoloģijas konglomerāts (cik lielā mērā vispār Ļeņinu var uzskatīt par marksistu un cik lielā mērā Marksa neapšaubāmi talantīgo XIX gadsimta notikumu politisko analīzi un tas rezultātus varētu atiectnāt uz modernās sabiedrības politiskajām struktūrām utt.).
Protams, ir objektīvas grūtības, analizējot realitāti. Visizplatītākā pieeja līdz šim bijusi tāda: realitāti analizēja formācijas kategorijās. It kā tas nav slikti, jo eksistē loģiski būtība: visas formācijas dabas likumiem līdzīgā veidā seko cita citai. Bet tādā gadījumā mēs automātiski kļūstam par komunisma piekritējiem — tam jānāk ar dabas likumiem raksturīgo nepieciešamību. Viena no iespējam, lai parādītu cilvēces un līdz ar to politikas alternatīvos attīstības variantus, ir balstīties uz tās vai citas civilizācijas pamatvērtībām, pamatstruktūrām, problēmām, kas ir saistītas ar šīm struktūrām un dažādu politisko ideoloģiju piedāvātos risinājumu variantus. Tā mēs arī tiekam vajā no «dabiski vēsturiski attīstības ceļa».
— Kā tādā gadījuma var nosaukt to, kur 70 gadus visa šī lielā valsts ir dzīvojusi, turklāt vilkdama līdzi citas mmazākas valstiņas? Vēl joprojām ir strīdi par to, kas ir sociālisms ..,
Paskatāmies pa logu un redzam, kads ir padomju sociālisms.
— Bet bija taču ari cits, piemēram, vācu vai ungāru sociālisms. Un, kaut arī VDR dzīves līmenis bija augstāks nekā pie mums, viņi no šādas «kārtības» ir atteikušies.
— Ir viedoklis, ko varētu saukt par normatīvo viedokli — sociālismu identificēt ar kaut ko labu vēl a priori. Kāpēc tāda pieeja? Visdažādāko iemeslu dēl. Tāpēc arī tiek uzskatīts, ka sociālisma pie mums nav bijis, jo tas ir kaut kas labs. Tas, kas ir bijis — tā ir kļūda.
Otrs normatīvās pieejas variants ir sākotnēji identificēt sociālismu ar kaut ko sliktu. Apmēram ta: dzīvojis reiz tāds večukiņš Markss ar bārdu, kas domājis, kā cilvēci ievilkt briesmīgos slazdos, no kuriem tā vairs netiktu laukā. Tādējādi daudzi mēģina Marksa vai Ļeņina darbos saskatīt tikai vēlēšanos pazudināt cilvēci. Ipaši tas ir jūtams, interpretējot Staļina darbību.
Atliek trešais ceļš — neidentificēt sociālismu ne ar labu, ne sliktu. Pats zināmu laiku biju pirmās pieejas «upuris». Bet tiklīdz atteicos no normatīvās pieejas, viss nostājās savās vietās: ja šo te visu sauc par sociālismu, tad tas arī ir sociālisms. Muļķīgi ir apgalvot, ka tas nav sociālisms, kas valdījis 70 gadus.
Var pētīt, kuri ir tie momenti teorijā, ideoloģijā, kas mūs noveduši šadā stāvokli. Izrādās, ka atrast ir vienkārši. Vajag paņemt vispazīstamākos Ļeņina darbus. Mēs bieži neadekvāti uztveram viņa darbus. Traucē oficiālās interpretācijas stereotipi, kas mums iesakņojušies pat muguras smadzenēs. Nu, kaut vai darbs «Lielā ierosme». To visi ir lasījuši. Pavaicā, par ko tur ir runa — par «subotņikiem». Tā mēs šo darbu esam gadiem lasījusi. Patiesībā Ļeņins šeit runā par to, ka jāveido jauna disciplīna, kas nebūtu «nūjas» disciplīna (ekonomiskie stimuli), no kuras jātiek vaļā. Vajadzīga jauna, apzināta disciplīna, kas balstītos uz entuziasmu. No morālā viedokļa it kā ļoti cēli, bet īstenībā ...
Strādnieka «tiešais» buržujs ir nošauts, jutekliski ekspluatators nav uztverams, un viņš strādā it ka tieši sev. Kādu laiku ar entuziasmu patiešām var kaut ko sasniegt. Bet tas, kā zināms, ir nenoturīgs un ar laiku mazinās un, ja nav cita attiecību pamata, tas ir jāuztur. To var ļoti dažādi. Ja ekonomiskie stimuli ir likvidēti, jāieslēdz politiskie. Ļeņins ir koncentrācijas nometņu autors ne tajā ziņā, ka ar viņa parakstītu dekrētu tika izveidotas pirmās nometnes, bet gan tāpēc, ka Ļeņina sociālisma koncepcija ir ietverta nepieciešamība pēc koncentrācijas nometnēm, lai uzturētu cilvēkos gribēšanu strādāt. Tāpēc varam runāt par to, ka pie mums ir Ļeņina sociālisms.
Šādā kontekstā skatāma arī Staļina personība, Staļins lielā mērā kā konsekvents ļeņinietis.
— Visiem ir labi zināms Bismarka teiciens: «Ja grib celt sociālismu, vajag izvēlēties valsti, kuras nav žēl.» Interesanti, vai tad Ļeņinam tas nebūtu nācis ausis?
— Tur jau tas joks, ka ideja par šo iekārtu no morālā viedokļa nav slikta. Pamatdoma, nevis pati iekārta, kas izvērsusies par cilvēku degradējošu. Filozofs Jānis Broks kādā konferencē runāja par Marksu. Visi zina Marksa 11. tēzi par Feierbahu: lidz šim filozofi ir pasauli tikai izskaidrojuši, nu pienācis laiks filozofiem pasauli pārveidot. Tas ir gadījums, kad morāli kritika pārvēršas par praktiskās dzīves celtniecības nosacījumu. Markss teorijā un Ļeņins praksē mēģināja radīt jaunu skaistu sabiedrību, kas balstītos uz jaunā cilvēka ētisko ideālu, būtu attīrīta no visa vecā, «buržuāziskā» (tas ir, pašiem ekonomiskajiem stimuliem, kuri kā morāles principi tiešām nav pieņemami). Viņiem bija ari personiskie mērķi varas jomā. Bet tas ir daudz mazāks ļaunums nekā morālā tieksme attīrīt sabiedrību no vecā paliekām, izmantojot politiskus līdzekļus. Tā, piemēram, tagad bieži vien dzirdami izteicieni: viņi raujas pie varas, viņi ir varaskāri utt. Bet es negribētu, ka pār mani valdītu, ka parlamentā būtu tādi cilvēki, kam varas procesi riebtos un nebūtu nekādas personiskas intereses par tiem.
— Šai sakarībā gribētu pieminēt dažus politologa Indula Bērziņa izteikumus. Mani mulsināja tas, ka pirms Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanām viņš nepagurts skaidroja, ka šīs vēlēšanas ir nedemokrātiskas, jo tajās piedalās armija, un vispār AP ir okupācijas pārvaldes orgāns. Bet tajā pašā laikā viņam acīmredzot nekas nebija pretī, lai pašu šajās nedemokrātiskajās vēlēšanās ievēlētu okupācijas pašpārvaldes orgānā. Kā tad ir ar politologu konsekvenci?
— Šai gadījumā, vērtējot viņa personību, tiek jauktas morālas, juridiskas un politiskas kategorijas.
— Bet, manuprāt, tās nevar pilnīgi nošķirt.
— Jā, tās saskaras, bet tomēr nav tāpatīgas.
Nu, redzat, tā ir tā pati Marksa kļūda — arī viņš mēģināja identificēt praktisko realitāti ar ētisko realitāti, precīzāk izsakoties, filozofisko esamību ar ikdienas esamību.
Realizēt dzīvē filozofisko esamību nozīmē apgriezt visu ar kajām gaisā. Atkal gribu atsaukties uz Broku. Viņš stāstīja par filozofu Demokritu, atoma kā īstenības skaidrošanas principa ieviesēju. Lai viņam netraucētu jutekliskās pasaules raibums «novērot» intelektuāli uztveramos atomus, viņš izdūra sev acis. Bet to, ko var atjauties viens cilvēks, kaut arī sagādājot sabiedrībai intelektuālo baudījumu ar savu darbību, nevar atļauties visa sabiedrība.
Termins «okupācijas pašpārvalde» mums kā morāli noskaņotiem cilvēkiem var nepatikt, bet to vajag akcentēt, lai neiekļūtu politiski vēl riebīgākā stāvoklī, nekā mēs pašreiz esam.
— Filozols Igors Šuvajevs savukārt izteicies par to, ka Augstākajai Padomei vajadzētu pasludināt sevi par nelikumīgu. Iedomāsimies to reāli. Pulksten 10 sākas sesija, pulksten 10.15 deputāti pieņem lēmumu par to, ka viņi lr nelikumīgi, un 10.20. jautri čalodami, ar porifelīšiem rociņās viņi iztraucas pa AP durvīm ... Kas notiks pulksten 10.35? Man šķiet, ka šādi izteikumi ir kaitniecība.
— Jā, šī ir kaitniecība, balstoties uz labiem nodomiem.
Igora Suvajeva nostādne politiskos jautājumos nav politiska — pamatojoties uz ētisko ideālu, tiek sajaukta politika ar filozofiju. (Šķiet gan, ka viņš nepretendē uz politologa statusu.)
Kas pierāda to, ka politika un ētika ir nošķirtas? Politika ir nepieciešams atrast kompromisus, un mēs esam spiesti meklēt tos. Bet to nevaram darīt morālē. Ja tās sajauc kopā, iznāk bezkompromisa — fundamentālistiska — politika. Var būt Bībeles, islama fundamentālisti, arī sarkanie un «de jures» fundamentālisti. Kā politiķim man tas ir jākritizē ...
— ... bet kā filozofs to atbalstāt.
— Jā, ja tas netiek «bāzts» īstenībā, paliek filozofiskajā realitātē. Filozofiskajai esamībai vienīgā izeja var būt uz morāli. Pie tā, ka līdz šim politika ir bijusi morāla un morāle — politiska, vainīga ir totalitārā sabiedrība. Tas ir tādēļ, ka politiskās struktūras iejaucas ekonomikā, sadzīvē un morālē. Tipisks pierādījums tam ir PSKP iepriekšējās programmas «komunisma cēlāja morāles kodekss». Politisks dokuments, kura pamatā ir morāles principi. Tas parādās arī jaunajā politikā. Ir cilvēki, kas darbojas jaunajās organizācijās un kas būtu lieliski partijas sekretāri pirms gadiem pieciem: idejiskā tīrība, fundamentā!isms ...
— Tā, manuprāt, ir viena no raksturīgākajām jauno organizāciju lezīmēm — mēģināt sasniegt jaunus rezultātus ar vecajām metodēm: aizliegt, neļaut, nedrīkst. Jo diemžēl ari tie, kas mūs «apgaismo», ka mēs esam auguši un dzīvojuši totalitāra režīmā, paši turpat vien ir bijuši. Šodien laikam ir grūti iedomāties, pēc cik paaudzēm mainīsies domāšanas veids, bet varbūt varat pateikt — kas to ietekmēs?
— Horizontālo struktūru attiecību attīstība, ekonomikas attīstība, kas veicinātu masu «apakšu» iniciatīvu, cenšanos patstāvīgi domāt. No sākuma kļūdaini, bolševistiski. Bet praktiskajā dzīvē cilvēki, kas domā boļševistiski, tradicionālās ideoloģijas kategorijās, tikai ar citu saturu, negūs panākumus. Tad cilvēki būs spiesti mainīt savu domāšanu.
Tas atspoguļojas arī sabiedrisko zināšanu pasniegšanā. Izplatīts ir tāds pasniedzēja tips, kas uzskata, ka studenti ir tumši cilvēki, viņus vajag izglītot. Bet, ja mēs gribēsim to darīt ierastajās struktūrās, kas slāpē studentu patstāvību, viņi vienalga neņems preti. Vienīgā izeja ir ļaut studentiem domāt pilnīgi patstāvīgi. Ja viņi kļūdīsies, varbūt pasauks kādu no mums palīgā. Mēs varam būt tikai palīdzētāji, strādāt atbilstīgi studentu pieprasījumam. Nekādā gadījumā nevaram būt aplaimotāji, sak: tu esi muļķis, un es pastāstīšu, kā ir īstenībā.
Ar studentiem kopumā nav nemaz tik slikti, jo viņi ir snobi. Kāpēc cilvēkam vispār ir vajadzīga augstākā izglītība? Vai viņš dabūs lielu naudu? Nedabūs. Vai viņam ir priekšstats par to, ko viņš var iemācīties? Nu, piemēram, kad es gāju uz filozofiem, protams, nezināju, kas tā filozofija tāda ir. Kā gan normāls skolas vecuma padomju cilvēks var zināt, kas tas ir? Bet man bija snobiski apsvērumi, kas uzturēja sākotnējo interesi, pēc tam šī interese kļuva saturīga, un tagad no filozofa kā «īpaša cilvēka» kompleksa esmu ticis vaļā. Studenti ir ieinteresēti kaut ko uzzināt, jo viņi vismaz grib skaitīties inteliģenti cilvēki. Snobisms ir jebkuras patiesas, attīstītas intereses pamatā. Tas nav nekas slikts.
— Pieņemsim, ka snobiska interese ir arī normāla cilvēka pašizglītošanās impulss. Vairāk vai mazāk varam iepazīties ar dažādu laiku padomju autoru sacerējumiem, kas paši par sevi varbūt ari nav tik slikti, bet tajos ņirb tādi vardi ka «buržuāzija», «buržuāziskas filozofijas kritika» utt. Tā, piemēram, par sociāldemokrātiem varam lasīt, ka ta ir partija, kas aizstāv sīkburžuāzljas intereses ...
— Vārds «buržuāzija» ir cēlies no vārda «birģelis» — pilsētnieks, pilsonis. Mēs sakām: buržuāziskā sabiedrība. Tā ir pilsoniskā sabiedrība. Tieksme visu klasificēt rodas no mūsu sabiedrisko struktūru birokratizēšanās. Birokrātija, «pateicoties» savai centralizētībai, nevar tikt skaidrībā par problēmas būtību. Tai ir vajadzīgi universāli, diezgan vienkārši ārējie principi: kas ir kas? Tieši šeit arī tiek izmantots šķiriskuma princips.
Varu piekrist arī par iepriekšējo gadu darbiem. Kādreiz mēs mācējām lasīt starp rindām, jo zinājām, ka tā ir obligāta nodeva — autoram bija jāpierāda, ka viņš ir lojāls atiecibā pret valdošo iekārtu. Nesen pārlasīju dažus no agrāko gadu darbiem. Labas grāmatas starp citu, bet vienalga smagi lasāmas, jo pilnīgi esmu atradis no buržuāzijas un proletāriskuma nepārtrauktās lietošanas. Jāraksta jauni darbi.
— Bet kad tos varēs lasīt? Mācību grāmatas skolēniem un studentiem, lekciju krājumi — tā ir viena puse, bet pārējie, kas interesējas par politisko zinātņu problēmām?
— Studenti patiešam diezgan drīz saņems lekciju konspektus, lai pirms lekcijām jau varētu to izlasīt un sagatavoties nodarbībai. Mūsu katedra gatavo arī ievērojamāko politisko zinātnieku darbu antoloģiju. Jo vēl joprojām, īpaši studentu vidē, ir tendence apgūt universālas receptes, definīcijas. Kā kādreiz teica kāds kolēģis: studenti gribētu sarīties marksisma tabletes un tikt skaidrībā uz visiem laikiem. Arī ārzemēs ir mācību grāmatas, bet tās var palasīt pirms gulētiešanas. Tās nepretendē uz to, ka ataino universālas sistēmas visā sausumā un tīrumā.
— Jā, bet viņi jau var arī kaut ko citu palasīt...
— Nevar teikt, ka pie mums nav ko lasīt. Lai cik «švakas» arī būtu mūsu bibliotēkas, kaut ko tomēr atrast var. Un nevajag savu neizglītotību attaisnot ar sistēmu. Tā jau runā, ka viss esot specfondos bijis, bet specfondā varēja viegli tikt klāt. Kad mācījos pirmajā kursā, mani interesēja Freids, kas arī skaitījās specfondos. Man vajadzēja tikai dekāna parakstītu vēstuli Valsts bibliotēkai, ko, protams, dekāns pat nepaskatīdamies arī parakstīja.
— Tas droši vien ir kārtējais mūsu sabiedrības paradokss — tad, kad «grāmatu Anglija bija aizslēgta», daudziem tomēr bija vēlēšanas izzināt un lasīt, un viņi arī atrada visdažādākās lespējas. Bet nesen Rietumvācijā mani pārsteidza tas, ka jauniešiem ir trūcīgākas intereses nekā mums, kaut gan pieejamības robežas nav samērojamas. Protams, nebiju gatavojusies tērzēt par Kanta transcendentālās apercepciju vienības problēmu, par ko man ari pašai ir maz sajēgas. Viņus neinteresē arī daudz vienkāršākas lietas, labprātāk viņi stāsta par to, ka ir jāstrādā virsstundas, par ko valsts nemaksā ...
— Tas ir pragmatisms. Svarīgi ir tikai tas, kā nopelnīt naudu. Tāpat kā šeit, arī tur viss ir atkarīgs no tā, ko es gribu vairāk: lai man būtu pilns vēders vai pacelties tam pāri. Cilvēks visos apstākļos ir cilvēks.
Ar Andri Ķesteri sarunājusies
INGA HELMANE
