Kam lai šodien ticam?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Bez ticības kaut kam neviens īsts cilvēks savu mūžu nav nodzīvojis. Mūsu dienaās arvien populārāks kļūst izteiciens: «Es nevienam vairs neticu!» No atsevišķa cilvēka dzīves viedokļa, tas nav nekas īpaši jauns: katrs kādreiz ir vīlies vienā un meklējis atbalstu citā, pārejas periodā apgalvodams, ka vairs nevienam neticot.
Satraukumu var radīt tas, ka vilšanās vienlaikus piemeklē daudzus. Kur tad meklēt atbalstu, ja izrādās, ka mans draugs vai kaimiņš nonācis tādā pašā situācijā, kādā esmu es pats?
Vēsture jau sen pierādījusi, ka izeju no šāda stāvokļa cilvēki meklē abstraktos, idealizētos ticības objektos, kuri, kā jau pašu radīti, absolūti cēlām īpašībām apveltīti, principā nespēj mūs pievilt. Un tomēr daudzus tas nevar apmierināt, jo gribas taču apspriesties, diskutēt, kritizēt, saņemt pamācības vai aizrādījumus no tāda, kas izturas kā kādi eksistējošs – apvainojas, uztraucas, nervozē, priecājas, uzslavē, pat kliedz, smejas vai raud.
Kur sameklēt reālas ticības vai neticības objektus? Var nošķirt divus meklējuma ceļus – pa horizontāli un pa vertikāli. Ceļš pa horizontāli ved pie tiem, no kuriem mēs paši formāli neesam atkarīgi, ar kuriem mūsu saistība balstās uz brīvprātību. Abstraktajā nozīmē tā ir ticība komunismam, Dievam, taisnības ideālam u. tml.; reālajā nozīmē tā ir ticība kādai partijai, biedrībai, kustībai u. tml.
Ceļš pa vertikāli (tikai uz augšu) ved arī pie priekšniekiem, darba vai kāda labuma devējiem, pie vadītajiem vai atsevišķiem valdniekiem.
Negribu analizēt horizontālos ceļus, kuros pēdējā laikā parādījusies liela daudzveidība (plurālisms), dodot lielas iespējas pēc patikas novērsties no jebkuras par «ģenerālo» apzīmētās līnijas. Svarīgāk ir palūkoties uz vertikālo ceļu, kas jebkurā pietiekami precīzi organizētā (neanarhistiskā) sabiedrībā ir vairāk vai mazāk viennozīmīgs, jo katrs taču labi zina, kurš ir viņa priekšnieks un kurš tāds nav, kurai valdībai ir jāpakļaujas un kuru klausīt nav nepieciešams.
Ceļš pa vertikāli nekad nav nepārtraukta līnija – tajā ir vairāk vai mazāk izteiksmīgi pēctecīgi, viens otram pakļauti posmi. Līdz šim bijām pieraduši pie tā, ka šī pēctecības ķēde ir idejiski pilnīgi vienota. Tāpēc tai varēja ticēt vai neticēt tikai kā vienam veselumam. Ikdienā to bijām pieraduši interpretēt kā jebkura posma izdabāšanu nākošajam, pa vertikāli augstāk esošajam.
Tagadējais plurālisms ir skāris arī šo ķēdi, atstājot tās posmus formāli savstarpēji viennozīmīgi saistītus, bet pieļaujot diezgan lielu to idejisko neatkarību. Un nu var ticēt vienam posmam, neticot otram.
Visspēcīgāk šī pa posmiem diferencētā ticība mūsu republikā izpaužas attiecībā pret valsts varas diviem augšējiem posmiem – PSRS un Latvijas PSR. Tāpēc arī diskutējam par to, vai ticības «prioritāti» dot stipram centram (PSRS) vai stiprai republikai (LPSR).
Es pats šo problēmu izjutu kā galveno, piedalīdamies PSRS Tautas deputātu kongresu un PSRS Augstākās Padomes komiteju darbā. Tur arī tā īsti sapratu, ka minētā prioritāšu atzīšanas (precīzāk – ticības vai neticības) atšķirība skar ne tikai mūsu republikas pilsoņus un to ievēlētos PSRS tautas deputātus. Tā raksturīga visam pašreizējās PSRS valsts varas orgānam kopumā. Minēšu tikai vienu šo situāciju raksturojošu piemēru. Daļa deputātu uzstājās par PSRS budžeta finansējuma palielināšanu viņus interesējošās nozarēs, cerot tā panākt šo nozaru uzplaukumu savās republikās. Daļa (arī es) uzstājās par to, lai PSRS valsts budžetā vispār nebūtu līdzekļu, kuru sadalījumu pa nozarēm daudz labāk varētu izdarīt pati republika. Diskutējot ar saviem kolēģiem – citiem PSRS tautas deputātiem, pārliecinājos, ka PSRS valsts budžeta aizstāvji netic savu republiku valdībām un cer uz PSRS centrālās varas palīdzību. Republiku budžetu aizstāvji vairāk tic republiku valdībām. Sapratu, ka es piederu pie otrajiem. Par mums dzirdēju vairākkārt sakām: «Jums tur, Baltijā, ir citādi, jo esat vienoti ar savu valdību, bet mums pret to ir jācīnās, par sabiedroto izmantojot stipro centrālo varu.» Domāju, ka balsošanas rezultāti par PSRS Konstitūcijas labojumiem tās 3. pantā (demokrātiskais centrālisms) un 6. pantā (partijas vadošā loma) pašreizējā PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā diezgan labi parāda šo dažādām instancēm ticošo «spēku» samēru.
Atgriezies mājās, nespēju neuzrakstīt šīs savas pārdomas par dažādām ticībām. Uzskatu, ka bez ticības (precīzāk – ar ticību tikai sev) nekad nekas nav panākts. Bet ticībai, tāpat kā mīlestībai, ir asi izteikts diskrēts raksturs. Ir cilvēki, kas tic, un ir citi, kas netic. Tādu, kas «atturas», praktiski nav (to pierādīja arī jau minētie vēlēšanu rezultāti). Bet šodien asāk nekā jebkad agrāk kļūst redzams, ka dažādas ticības pa vertikāli mūs virza uz dažādiem rezultātiem. Tādēļ katram droši un viennozīmīgi jāizšķiras, kādu rezultātu gribam sasniegt, un ar to jārēķinās savas ticības izvēlē. Pašreizējā lielu iespēju un strauju pārvērtību laikā mums nav tiesību savas valsts un savas tautas nākotni padarīt atkarīgu no personiskā egoisma vai sīkām savstarpējām domstarpībām. Tikai tad daudzu iemīļotais aicinājums: «Vienoti Latvijai!» iegūs reālu jēgu un saturu.
PSRS tautas deputāts J. ZAĶIS
P.S. Visnotaļ piekrītot PSRS tautas deputāta Jura Zaķa tik lieliski aprakstītajam mūsu tagadnes cilvēka stāvoklim (tas acīmredzot balstīts uz ilgu un noteikti bagātu dzīves pieredzi), ir nepieciešamība tikai pēc neliela precizējuma. Ar «ceļu pa vertikāli» kultūrā saprot pilnīgi ko citu nekā J. Zaķa aprakstītajā mūsu tagadējā socreālisma traģiskajā pieredzē. Bet tā jau laikam ir lielākā mūsu tagadējā laika pretruna un arī nepieciešamība – būt reālistiem un pēc iespējas arī maksimāliem ideju cilvēkiem reizē. Lai visi patiešām būtu «Vienoti Latvijai!» (un to taču mums visiem katrā savā numurā, sākot ar jauno gadu, atgādinās «Latvijas Jaunatne». Vārdu sakot – tomēr būt Latvijai...
A. Š.
