Vai cilvēks uzticas valstij?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Deputāta viedoklis
Vai cilvēks uzticas valstij?
Sācies jaunievēlētā deputātu sastāva darbs. No tā, kāds tas būs, lielā mērā būs atkarīgs Latvijas liktenis turpmākajos gados. Pārbūves piektajā gadā ir gan vairāk vai mazāk veiksmīgi turpinājušies demokratizācijas procesi, taču nav radušās ne vismazākās ilūzijas par ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos. Veikali kļūst arvien tukšāki, ēnu ekonomikas «bruņinieki» vāc bagātu ražu, bet mēs spriežam par politiku, PSRS Augstākā Padome raksta likumus — daudz un haotiski —, un, piedaloties šajā likumdošanas procesā, reizēm rodas izjūta, ka augstie vadītāji lāgā nezina, ko ar deputātiem un Augstāko Padomi iesākt, un tāpēc dod daždažādus gadījuma darbus (likumu radīšanu), lai būtu ar ko nodarboties. Ir pagājis gads lielajā likumdošanas drudzī, valstij tas ir izmaksājis tikai deputātu algās vien apmēram 10 miljonus rubļu. Analizējot Maskavas procesa cēloņus, jāsecina, ka nodarboties ar likumu radīšanu ir maznozīmīgi vai pat nenozīmīgi, ja nav nopietnās, brivās un bezaizspriedumainās debatēs izdiskutēta un noteikta ekonomikas atjaunošanas pamatstratēģija.
Un gribot negribot rodas bažīgais jautājums: vai mums Latvijā un Rīgā neies tāpat, vai arī mēs nesāksim skaldīt matus, slīpējot teikumus un strīdoties par vārdiem likumu pantos, aizmirsdami, ka ekonomikas procesus var iedarbināt ar ekonomikas nevis ar juridiskiem likumiem, kas pirmos var tikai tiesiski nodrošināt. Varbūtējie pamatdraudi pie mums — ka tikai jaunā Latvijas Augstākā Padome nesāktu rīkoties, nezinādami stratēģiju, kā valsti izvest no ekonomiskās krīzes.
Pamatdarbība ir katram saprotama un vienkārša — mums jāpanāk, lai cilvēks (no strādnieka līdz ministram) sāktu nopietni strādāt. Mūsu sabiedrība līdz šim strādāja tāpēc, ka «vara» dzina un citādi nevarēja, bet tagad rodas tāds iespaids — strādā tikai tāpēc, ka vēl kaut kas ir jādara. Bet apgriezieni strauji samazinās un kā lai nesamazinās, ja nauda ir, bet preču nav. Tagad visu izlemj darba kolektīvs: tādu plānu neņemsim (samazināsim), — un ekonomikas likumi nedarbojas, un kolektīvs neizjūt samazinātās ražošanas sekas. Un uzņēmuma vadītājs kalpo tam, kas lemj viņa likteni...
Alga — plusos, ražošana — mīnusos. Bet kurš uzņēmumā pārstāv valsts intereses? Administratīvās sistēmas taču vairs nav, ekonomisko likumu sistēma vēl nedarbojas, un mūsu sabiedriskā ražošana bezatbildīgi virzās uz katastrofu, radot vislabvēlīgākie apstakļus ēnu ekonomikai.
Maskavā, piedaloties kongresos un Augstākās Padomes sesijās, vislabāk var izjust domstarpību dziļākos cēloņus. Visbūtiskākais — milzīgā (gan ģeogrāfiski, gan etniski) valsts nav vadāma ar unificētiem likumiem. Tik atšķirīgas ir izpratnes, tradīcijas, tautu mentalitāte un vēlmes, ka mēģinājums radīt visiem vienādus likumus (izņemot pašus vispārīgākos) nevar novest ne pie kā cita kā vien pie bezizejas. Jācer, ka vismaz trešdaļa deputātu saprot, ka ekonomiskā atdzimšana savienībā varēs sākties tikai tad, kad šī valsts būs sadalījusies patstāvīgās ekonomiskās vienībās — ne tikai atdaloties savienotajām republikām, bet arī daudzām autonomām republikām un pat Krievijas lielajiem ekonomiskajiem reģioniem. Šī sadalīšanās nemaz neapdraudētu ekonomikas dabiskos integrācijas procesus, bet gan iesaistītu jaunus spēkus risinājumu meklēšanā (tagad to dara tikai b. Rižkovs). Šie risinājumi tiktu meklēti, ņemot vērā katra reģiona specifiskos apstākļus. Krievijas deputātu starpregionālā grupa nopietni apspriež jautājumu par Krievijas Federācijas suverenitāti, un šis process ir cerīgs, ja vien nepietrūks laika un neiestāsies galīgs haoss, pirms Krievija piecelsies. Taču valdība ar N. Rižkovu priekšgalā šo procesu visādi bremzē.
Visiem no mums vēl nav pārliecības, ka neatkarības ideja nav pašmērķis vai līdzeklis kādas etniskās grupas apspiešanai, bet gan neatliekama nepieciešamība ekonomisko problēmu sekmīgai atrisināšanai (visa milzīgā valsts radikālām pārmaiņām taču vēl nav gatava un vienlaikus nebūs gatava, un tāpēc radikālās reformas vienā vai dažos relatīvi mazos reģionos nedotu nekādu rezultātu). Radikāla reforma varētu izrādīties mazefektīva arī daļējas ekonomiskas neatkarības apstākļos, kā tas ir šobrīd, kad lielākā dala rūpniecības ir Maskavas pakļautībā un neiekļausies ekonomiskajā reformā, radisies tikai papildus konfliktu situācijas un politiska spriedze. Var saprast šo uzņēmumu pretošanos pārejai republikas pakļautībā, taču šāda rīcība tikai īslaicīgi attālinās milzīgos sarežģījumus, kas būs tik un tā. Būtu svarīgi izskaidrot kolektīviem uzņēmumu pakļautības maiņas nepieciešamību, lai paši strādājošie pieprasītu to atgriešanu republikas pārziņā un tādējādi veicinātu republikas sabiedrības konsolidēšanos. Ir pēdējais laiks izskaidrot sabiedrībai stratēģisko plānu, kā piepildīt jau pērn piešķirto ekonomisko neatkarību ar saturu, neaizmirstot ekonomiskās un politiskās neatkarības kopsakaru Man ir izveidojies iespaids, ka gatava plāna nav nevienā «galvā», un tāpēc kopā jāsanāk tiem cilvēkiem, kam ir vismaz kāds daļēji pilnīgs plāns. Tā varētu radīt kopējo plānu.
Ekonomika sāk iet augšup tad, kad cilvēks sāk uzticēties valstij. Šādas uzticēšanās kritērijs varētu būt tāds stāvoklis, kad cilvēks zina. kāpēc un kam strādā. Bet cilvēks to zinās tad, kad veikalā būs viņam vajadzīgā prece. Šobrid veikali ir tukši... Cits uzticības kritērijs ir cilvēka vēlme daļu nopelnītā ieguldīt atražošanā, nevis tērēt tikai patēriņam. Arī šī tendence ir vāja. Visai negribīgi rodas ikciju sabiedrības. Vajadzīga radikāla reforma.
Viens no pamatjautājumiem ekonomikas radikālu pārkārtojumu uzsākšanai lokālā mērogā (republikā) — iekšējā tirgus aizsardzība. Tā ir objektīvi nepieciešama, jo citādi tirgus attiecību jebkāda uzlabošanās zaudētu jēgu. Tā, piemēram, cara laikā Krievijā bija muita, kas regulēja attiecības starp Sibīriju un Krievijas Eiropas daļu dažādo ražošanas apstākļu dēļ. Muitas sistēmai acīmredzot nav alternatīvas, jo preču tirgus jāsargā dažādos ekonomiskajos apstākļos. Nelīdzēs ne vizītkartes, ne taloni, ne naudas čeki. Tāpēc iebildumi pret Latvijas muitas sistēmas ieviešanu ir visprimitīvākā politiskā spekulācija, lai nobremzētu procesu. Muitas sistēma ir visā pasaulē, un jāšaubās, vai mēs ko jaunu un labāku izgudrosim. Kad būs radīta muitas sistēma, tikai tad jāsper nākamais solis — jāievieš republikā sava nauda. Tad varbūt rastos uzticība naudai (rublis to ir pazaudējis). Tas ļautu arī pasargāt republikas finansu sistēmu no nepārtrauktās naudas emisijas nepārredzamās graujošās darbības.
Reformas pirmā posma noslēgums ir cenu izlīdzināšanās ar tirgus cenām, kas sagrautu ēnu ekonomikas pamatu, ko paši esam nepārdomāti radījuši, un preces atkal būtu veikalos. Protams, šis process būs ļoti nepopulārs sabiedrībā, jo saistīts ar dzīves līmeņa «ilūzijas» pazemināšanos. Šobrīd dzīves līmeņa «ilūziju» rada naudas (arī lielu summu) klātbūtne mūsu kabatās un nereālās cenas (salīdzinot ar kooperatīviem). Ja bez pārmaiņām turpināsim līdzšinējo kursu, mēs drīz nonāksim līdz preču sadalīšanai ar spēku, kā tas jau notiekot lielpilsētu dzērienu veikalos (rīkojas «grupi zahvata»).
Jāatmet aizspriedumi pret privātīpašumu, no kā daļai sabiedrības atmiņu dēļ ir ļoti bail. Lai par paraugu un mierinājumu mums kalpo Zviedrijas nodokļu sistēma, kas ļauj pietiekami efektīvi «izģērbt» bagātos par labu pārējiem. Preču tirgus jāsāk aizsargāt un stabilizēt tūlīt, jo vilcināšanās dod iespēju ēnu ekonomikas ģenerāļiem, kas ir pietiekami tālredzīgi, lai savu kapitālu materializētu dažādos īpašumos. Bet šis process ir nākotnes slimība, kad privatizējas kapitālieguldījumi par līdzekļiem, kas nolaupīti tautai.
Jauno deputātu vidū izplatīti ir disputi, ka politika ir galvenais un ekonomika — tai pakārtota. Šī nepamatotā pārliecība var mums dārgi maksāt, jo pavisam drīz varam sagaidīt, ka ekonomiskais haoss kļūs arī par politikas centrālo jautājumu.
Radikāla ekonomiskā reforma, bez šaubām, radīs neapmierinātību, politiskie pretinieki maksimāli saasinās pretdarbību neatkarības centieniem un mēģinās ap sevi pulcināt cilvēkus, kuri šobrīd ir neitrāli vai cer uz drīziem brīnumiem.
Neaizmirstot galveno mērķi — neatkarību, vismaz pirmajā posmā būtu jāizvēlas lāda taktika, kas ļautu kā primāro turpināt dialogu ar Maskavu par ekonomiskās neatkarības pilnīgu nodrošināšanu. Pēc manām domām, «ieiešanu vēsturē» var garantēt nevis skaistas deklarācijas, bet gan apkārtējās dzīves uzlabošana līdz tādam stāvoklim, kas spēj radīt nepieciešamos prieksnoteikumus deklarējamām idejām. Tāpēc jaunajai Augstākajai Padomei ir rūpīgi jāizsver, kā «ieiet vēsturē».
Lauksaimniecība ir tā tautsaimniecības nozare, kurai Latvijā ir visi attīstības nosacījumi un arī izdevīgs ģeopolitiskais stāvoklis, jo pagaidām patukšs ir Austrumu tirgus. Un tomēr tieši lauksaimniecība ir bijusi nozare, kas visnegribīgāk ir attīstījusies progresa virzienā. Tas nav tikai «intensifikācijas» kampaņu rezultāts. Kolektīva bezsaimnieka forma tai ir izrādījusies viskaitīgākā, un tāpēc tagad zemnieku saimniecību ideja tik viegli iegūst vispārēju atbalstu. Būtu skaisti sākt jaunu dzīvi, ja vien tā nebūtu jāsāk tur, kur pabeidzām iepriekšējo. Bet iepriekšējā dzive bija taču:
— cilvēka atradināšana no nopietna, atbildīga un pašorganizējoša darba;
— lielu kapitālieguldījumu klātbūtne, kuru lietošana zemnieku saimniecībās var būt ļoti problemātiska (kaut vai — milzīgās formas);
— sabūvētie ciemati un izpostītās viensētas;
— nevienmērīgs iedzīvotāju izvietojums dažādos lauku rajonos;
— ekonomikas likumiem neatbilstīgas politikas rezultāta paradoksi (nereti sliktā saimniecība kolhoznieks dzivo labāk neka vidējā).
Šie un citi apstākli, pārejot uz ekonomiskām vadības metodēm, rada nopietnas grūtības lauku dekolektivizācijā. Nereti var dzirdēt izteikumus, ka sadalīsim zemi zemniekiem, un tad jau viss nokārtosies. Šis optimisms ir viena galējība, bet otra — vajag tikai «uzlabot» pašreizējo sistēmu ar kapitālieguldījumu palīdzību. Ceru, ka lielākā dala lauksaimnieku ir par dekolektivizāciju, un par pakāpenisku — lai neizdarītu to pašu, ko 1949. gadā... Kāpēc nepieciešama pakāpenība? Tāpēc ka:
— daļa kolhoznieku nevēlas organizēt zemnieku saimniecību;
— praktiski ir iznicināta kādreizējo zemnieku saimniecību materiālā bāze;
— vēl saglabājušos zemnieku sētu atdošana to kādreizējo īpašnieku mantiniekiem rada nopietnas organizatoriskas problēmas, kuru atmudzināšana prasa laiku;
— zemnieku saimniecības, kas ir Jau radušas, vairākumā gadījumu veidojas pēc trīsdesmito gadu modeļa, kas nodrošinās paša zemnieka iztiku, bet nespēs nodrošināt valsti ar pārtiku. Jo laukos vairs nav 60% iedzīvotāju kā tajos laikos;
— zemnieku saimniecība rodas beztiesiski, jo trūkst tehnikas, būvmateriālu, kredītu, un tas rada zemes neefektīvu izmantošanu, kaut arī zemniekam eksistence ir nodrošināta (piemēram, lai uz 40 hektāriem turētu trīs govis, pietiek arī ar minimālu tehniku, taču, tādā garā turpinot, valsts nonāks badā ...);
— pašreizējā likumdošana ne izslēdz iespēju izmantot zemnieku saimniecību situāciju arī negodīgiem mērķiem (vairākus gadus dzīvot, tikpat kā nestrādājot, nodzert piešķirtos kredītus, izdevīgi pārdot piešķirtos materiālus, u. c);
— nav skaidra priekšstata par nākotnes saimniekošanas modeli dažādu īpašumu saimniecību sistēmā, kas notiks ar tiem kapitālieguldījumiem, kuru turpmākais lietojums ir neskaidrs;
— nezinām, kā līdzsvarosies saimnieciskā sistēma pašreizējās lielsaimniecību paliekas, kad izveidosies pietiekami daudz zemnieku saimniecību un lielsaimniecības ražošana ievērojami mazināsies.
Šo pretrunu analīze neizbēgami noved pie dažiem svarīgiem secinājumiem.
Pirmais — paredzams, ka dekolektivizācijas process notiks sarežģīti un lauksaimniecības ražošanas kopapjomam bīstami, ja nebūs jaunu ekonomisko attiecību, kas ieinteresēs lielsaimniecības zemnieku saimniecību radīšanā un liks kaut vai daļēji uzņemties atbildību par saražotā kopprodukta daudzumu savā teritorija.
Otrais — sabiedrības demokratizācijas procesā esam piemirsuši, ka nav vairs administratīvā valsts interešu aizstāvja, bet nav radīta vēl ekonomiskā valsts interešu aizstāvības sistēma.
Trešais — ik gadus jārodas tik zemnieku saimniecībām, cik spējam tās nodrošināt ar visu nepieciešamo normālas ražošanas uzsākšanai.
Ceturtais — īpatnējā stāvoklī atrodas kopsaimniecības vadītājs, kam tagad jārēķinās ar daždažādu kolektīva grupējumu interesēm, reizēm nebūt ne progresīvām (citādi viņu var neievēlēt). Tas noved pie darba disciplīnas pazemināšanās. Ir nepieciešams cits uzņēmuma vadītāja tiesību statuss — atbilstīgs jaunajai situācijai. Ir nepieciešama arī jauna — disciplinējošāka — darba likumdošana.
Piektais — beidzot ir jāatrod tāds samaksas sistēmas modelis, kas ļautu kaut vai nelielam speciālistu lokam laukos nopietni nodarboties ar lauksaimniecību, nevis tikai no piemājas dārza brīvajā laikā, kā nereti tas gadās tagad.
Šie ir tikai minimāli nepieciešamie priekšnosacījumi, kuri jārada ar jauno lauksaimniecības ekonomisko stratēģiju. Bez tiem mūsu nākotnes izredzes ir vājas, un visa pārbūve paliks tikai patukša pļāpāšana.
Vēl par vienu maldīgu tēzi. It kā visās attīstītajās valstīs lauksaimniecības produktu cenu politika tur lauksaimniecību tuvu izputēšanai. Šis tēzes maldīgums slēpjas tajā apstāklī, ka mēs savu lauksaimniecību nebūt nevaram pieskaitīt pie intensīvām nozarēm, un tāda tā sākotnēji nebūs arī zemnieku saimniecībās. Ja mēs gribam nonākt līdz intensīvai lauksaimniecībai, bet mums citas iespējas nav, mums būs uz kādu laiku jāsatuvina lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas ar tirgus cenām, lai rastos konkurence un sistēma stabilizētos. Sāpīgs, bet neizbēgams process. Bez tā visi pasākumi būs lemti daļējai vai pilnīgai neveiksmei.
Sabiedrību šobrīd satrauc arī jautājums par bijušo zemes un māju īpašnieku mantiniekiem. Ir saprotama un arī taisnīga prasība, ka bijušajiem īpašniekiem tā būtu jāsaņem atpakaļ. Bet dzīves situācijas mēdz būt tādas, ka to izdarīt ir neiespējami (piemēram, bijušas zemnieku saimniecības vietā uzcelta liela ferma vai arī mantinieka mājās dzivo vairākas lopkopēju ģimenes, kuras uzreiz nevar izvietot citur). Augstākajai Padomei būtu jārada attiecīga likumdošana šo lietu kārtošanai.
Vispirms uz kādu laiku jāaptur jaunu zemnieku saimniecību veidošanās, jo to ir radīts jau diezgan daudz. Lielai daļai no tām nav pat minimāla tehniskā nodrošinājuma, un tālāka stihiska šādu saimniecību radīšana būtu bezatbildība. Tūlīt republikas mērogā jānosaka bijušo īpašnieku pieteikšanās termiņš (tas varētu būt lidz šāgada rudenim), pēc kura tad izbeigtos prioritārās tiesības uz īpašuma tiešu saņemšanu, taču vēl atliktu iespēja pretendēt uz kompensāciju. Pieteikumu termiņam izbeidzoties, katra lielsaimniecībā jārada pārskats par reālo situāciju. Ar likumu varētu noteikt, ka
— ēkas un zeme ir atdodami īpašniekam;
— ēku vai zemes atdošana ir problemātiska, un jāmeklē kompromisi (līdz pat jaunas mājas celtniecības pabeigšanai kāda citā piemērotā vieta saimniecības teritorijā);
— ēku vairs nav (kopsaimniecība nojaukusi — tātad jākompensē, vai arī nav bijusi saimniecības bilancē (var būt runa tikai par zemi)).
Šo posmu (sauksim to par inventarīzāciju) pabeidzot, varētu atsākt zemes izdalīšanu zemnieku saimniecībām.
Manuprāt, pašreiz un arī turpmāk var rasties ne mazums zemes kārotāju, no kuriem daudzi tomēr par nopietniem zemniekiem neiznāks. Kā izvairīties no paviršībām un kļūdām? Iespaidīgs zemes nodoklis, kura lielums atkarīgs no apkārtējās lielsaimniecības ražošanas intensitātes, varētu kļūt par diezgan efektīvu un universālu ekonomisku aizsargmehānismu pret augsti attīstīto lielsaimniecību «izvazāšanu» un neļautu ar zemi niekoties arī visur citur. Bet tagad tas notiek jau diezgan plašos apmēros. Protams, lai iekasētu iespaidīgus nodokļus, jāpalielina arī iepirkuma cenas.
Visa notiekošā rūpīga neapzināšana varētu novest pie kļūdām likumdošanā, kā tas daudzkārt jau ir bijis. Tāpēc liksim visi prātus kopā, lai radītu kopīgu stratēģiju, un likumdošana tad spētu palīdzēt realizēt to un galu galā panākt, ka cilvēks Latvijā atkal sāk uzticēties valstij.
JĀNIS LUCĀNS,
agrokombināta «Lādezers» valdes priekšsēdētājs, PSRS Tautas un Latvijas Republikas AP deputāts
