Melns uz balta par balto un melno
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Rasisms lr dziļi iesakņojies Eiropas kultūra. Tasb ir kļuvis par diezgan interesantu faktoru mūsdienu industriālas kapitālistiskas sabiedrības attīstībā. Pamazām mēs pārliecināmies, ka rasisms ir fenomens, kuru var sastapt gan mūsdienu, gan pagātnes, gan droši vien arī nākotnes sabiedrībās. Tas viss nav kaut kas vienreizējs, kā, piemēram, patriarhāts, un tā eksistēšanas cēlonis, protams, nav jāmeklē kapitālistiskajā ražošanas veidā.»
Tā šā gada martā rakstija holandiešu avīze «Der Waarheid», ievadot angļu melnādainā zinātnieka Stjuarta Hola apceri, kurai dots virsraksts — «Jaunā nacionālisma rašanās procesā rasistiskajiem elementiem ir ievērojama loma». (Tā kā šo rindu autoram nebija pieejams šis materiāls angļu valodā, kurā tas sākotnēji sarakstīts, nācās apmierināties ar halandiešu tekstu, no kura tad arī pašrocīgi esmu tulkojis visus citātus.)
«Rietumeiropas zemju straujā saimnieciskā attīstība kapitālisma laikmetā novedusi pie koloniālās ekspansijas, kuras gaitā ar iepriekš nepieredzētu asumu sadūrušās dažādu rasu pārstāvju intereses, un tādējādi daudzās zemēs notikusi vietējās krāsainās rases izstumšana no visām svarīgākajām sociālās un ekonomiskās aktivitātes jomām,» raksta Stjuarts Hols.
Jā, rasisms acīmredzot uzplaucis laikā, kad krāsainie ar visu savu kvantitatīvo pārsvaru, kurš vēl joprojām turpina strauji augt, tomēr nespēja uzveikt baltos, kuru kvalitatīvajam pārsvaram un, proti, garīgajai un materiālajai kultūrai bija izšķirīga nozīme. Vēstures gaita pierādījusi, ka balto kultūra bija un ir vairāk attīstīta un turklāt arī labu tiesu dzīvotspējīgāka, jo pat vēl mūsdienās vairākums jaunattīstības zemju vēlas turpināt eiropeizāciju arī tad, kad «koloniālais jūgs» jau nokratīts. Iznāk, ka krāsaino kultūra no aizsardzības pārgājusi uz kapitulācijas pozīcijām. Un reāla fakta konstatēšana vēl nav rasisms. Bet, rasismam atdodot pozīcijas, Eiropā ieplūst prāvi krāsaino pulki. Varbūt šie pārticību un eksotiku meklējošie pūli nes sev līdzi rasisma fenomena izskaidrojumu?
Eiropas kultūras uzbrukumam stājas pretī migrācijas uzbrukums. Agrāk vai vēlāk to varēja sagaidīt. Mēs zinām melnā kontinenta īpatnības: siseņu, sausuma, Sahāras tuksneša uzbrukumi utt. untjpr. Cilvēks ir divdabtska būtne: bioloģiska un sabiedriska, miesīga un garīga. Ja viens no šiem aspektiem dominē pār otru, tad šajā dominējošajā skatījumā cilvēkam arī draud lielākas problēmas. Un problēmas vēl tikai pastiprina attīstības vienpusīgumu, un tā nu iznāk, ka grozies kā gribi — tu esi ieprogrammēts savai un savu tuvāko senču bioloģiskajai un sociālajai nišai, un pārmērīga cenšanās no tās izrauties tikai rada lieku disharmoniju sabiedrībā. Būtnēm, kas nespēj eksistēt savā dabiskajā vidē, vai nu jāmaina sava vide kvalitatīvi, vai arī jāiet bojā. Nevis jābrauc uz Eiropu. Vismaz tikmēr, kamēr visā pasaulē nav uzcelts komunisms, neviena valsts nespēj nodarboties ar globālu labdarību.
Un atkal — Stjuarts Hols: «Vai rasisms ir valdošo šķiru privilēģija? — Nē, strādnieku šķira veidojusies tieši tajos pašos apstākļos, kuros kapitālisms kopumā. Tās pašas ideoloģijas rāmjos, kura caur visu valsts struktūru vienlīdz veidojusi un ietekmējusi gan valdošās šķiras, gan apspiestās šķiras dzīvi. Nevienai šķirai kapitālismā nepiemīt lielāka tendence uz rasismu, jo kapitāls ir akls attiecībā uz visu ārpusekonomisko, arī uz rasēm un dzimumiem. Toties liela nozīme ir nacionāli teritoriālajam faktoram. Turklāt rasisms aizvien vairāk klust par Eiropas problēmu.»
Patiešām, šodien rietumeiropietim vairs nav jābrauc uz Āfriku, lai kļūtu par praktizējošu rasistu. Melnie paši, tikko tiem piešķirta neatkarība, kāpj iekšā pirmajā banānu kuģī, lai ieraudzītu, kā tad īsti tajā metropolē izskatās. Viesstrādnieki...
«Praktizējošs vai ne, mūsdienu rasists ir kulturāls,» atzīst nēģeru zinātnieks. Jā, kulturālais rasisms nav ne ideoloģija, ne politika, bet pirmām kārtām pārliecība. Arī Lielbritānijā, kuras premjerministre reiz bijusi spiesta atzīt: «Britu dzīvesveidu apdraud tā butībai sveši elementi.» Britu sabiedrība jūt, cik liels smagums ir migranti. Bet britu sabiedrība respektē cilvēka tiesības. Un tāpēc tajā nav rasisma, ja nu vienīgi antirasisms, kas ir tikai specifiska nacionālisma forma.
«Great Britam limited», šķiet, ne bez manāma rūgtuma konstatē Stjuarts Hols. «Vai tu esi ar mums?» mēdzot vaicāt premjerministre Tečere. «Nē, jo jūs esat hegemonistisks mazākums (angļi paši savā zemēl? — ak, laiki, ak, tikumi! — aut.), un mēs cīnīsimies par savām tiesībām!» atbild Lielbritānijas nēģeru zinātnieks savai premjerministrei holandiešu avīzes slejās.
Šodien Eiropas tautas spēcīgāk nekā jebkad agrāk meklē savas nacionālās identitātes atklāšanas un realizēšanas ceļus. Bet Eiropas nācijas apzinās savu kopību un necenšas noslēgties sevī, bet tikai un vienīgi — izslēgt draudus savai attīstībai. Un tas nav ne rasisms, ne šovinisms. Varbūt tas ir nacionālisms. Bet varbūt to var nosaukt par ekskluzīviamu" (lat. exclusio — 'izslēgšana').
Tomēr neaizmirsīsim, ka tāds process kā starptautiskā integrācija pat Eiropā nedz sagatavošanas, nedz ari norises posmā nevar notikt bez upuriem, vienmēr būs neapmierinātie un izslēgtie. Ekskluzīvisma politika nav jāsaprot tikai kā rasisms vien. Tā var attiekties ari uz bezdarbniekiem, homoseksuālistiem u.c. un pat varbūt uz valsts mazākattīstīto reģionu iedzīvotājiem. Arī šī ir viena problēma, kas kavē vienotākas un stabilākas Eiropas izveidi. To atzīst ari S. Hols un turklāt, manuprāt, īsti vietā vēl nocitē klasiķi: «Vienmēr iespējama alternatīva starp sociālismu un barbarismu.»
Šā raksta autors gribētu piebilst, ka krāsaino antirasisms bieži vien kļūst par rasisma spoguļattēlu, tāpēc secinājums varētu būt šāds. Kamēr tumšādainie nav sapratuši un pieņēmuši Voltēra spārnoto atziņu: «Es viņiem nepiekrītu, bet esmu gatavs ziedot savu galvu, lai viņi varētu brīvi paust: savu pārliecību», tikmēr saglabāsies jo trekna augsne rasismam.
Un, kamēr Eiropa turpinās importēt problēmas, būs ne reizi vien jāķeras pie ekskluzivisrna. Holandiešu avīzi lasījis un pārdomās dalījies
JĀNIS BARTAŠEVICS
