Latvijas Republikas Augstākās Padomes paziņojums sakarā ar PSRS Prezidenta M. Gorbacova 1990. gada 14. maija dekrētu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas Republikas Augstākās Padomes paziņojums sakarā ar PSRS Prezidenta M. Gorbačova 1990. gada 14. maija dekrētu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu»
Sakarā ar PSRS Prezidenta M Gorbačova 1990. gada 14. maija dekrētu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» Latvijas Republikas Augstākā Padome paziņo:
1. Būdama vienīgā tiesību pārmantotāja Latvijas Republikas Tautas Saeimai, kas 1940. gada 21. jūlijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, Latvijas Augstākā Padome ir tiesīga atcelt Latvijas Republikas Saeimas aktus, kas bija pretrunā ar 1940. gadā spēkā esošo Satversmi, kā arī atjaunot Republikas Satversmes pantu darbību.
2. Atsauce uz PSRS Konstitūcijas 70. pantu par to, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienība nodibinājusies nāciju brīvas pašnoteikšanās un republiku brīvprātīgas apvienošanās rezultātā, attiecībā uz Latvijas Republiku nav pamatota, jo Latvijas pievienošana Padomju Savienībai 1940. gadā notika, starptautiski prettiesiski lietojot spēku. Līdz ar to atsaucei ari uz PSRS Konstitūcijas 71., 73. un 75. pantu nav starptautiski tiesiska pamata.
3. PSRS 1990. gada 3. aprīļa likumu «Par jautājumu izlemšanu, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS» Latvijas Augstākā Padome nav ratificējusi. Tāpēc saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 97. panta 5. punktu minētais PSRS likums republikas teritorijā nav spēkā.
Šis likums ir pretrunā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 69. pantu un PSRS Konstitūcijas 72. pantu, kuri nosaka savienoto republiku tiesības brīvi izstāties no PSRS. Saskaņā ar minēto PSRS likumu pašnoteikšanās tiesību realizācija Padomju Savienībā attiecībā uz Latviju pilnībā ir atkarīga no anektējusās lielvalsts likumdošanas un tās augstākā varas orgāna lēmuma, bet tas ir pretrunā ar pašu pašnoteikšanās ideju.
4. Prasība par "referenduma organizēšanu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas jautājumā nav ne politiski, ne juridiski pamatota, jo:
— PSRS 1940. godā pievienoja Latvijas Republiku bez referenduma, lai gan šo procedūru pieprasīja tajā laikā spēkā esošās Republikas Satversmes 77. pants;
— Latvijas Republika nevis izstājas no PSRS, jo nekad nav tajā brīvprātīgi iestājusies, bet gan atjauno savu pirmskara neatkarīgās valsts statusu;
— Latvijas PSR Konstitūcijas 5. un 108. pants nevis pieprasa obligātu referendumu svarīgāko valsts dzīves jautājumu izlemšanā, bet gan rekomendē alternatīvu — vai nu visas tautas apspriešanu, vai referendumu;
— jautājums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu faktiski tika nodots visas tautas apspriešanai 1989. gada maijā un kopš tā laika tika vispusīgi diskutēts gan republikas, gan centrālajā presē. Republikā šajā laikā veiktas vairākas socioloģiskas aptaujas, kuras noskaidroja, ka Latvijas iedzīvotāju absolūtais vairākums iestājas par Republikas neatkarības atjaunošanu. Šo aptauju rezultāti tika publicēti PSRS centrālajā presē, un to patiesums netika apšaubīts;
— 1990. gada 21. aprīlī notika Vislatvijas deputātu sanāksme, kurā piedalījās 8086 Latvijas visu limeņu padomju deputāti. No tiem 8003 deputāti nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu;
— par Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» nobalsoja vairāk nekā divas trešdaļas jaunievēlēto tautas deputātu. Līdz ar to tika ievērots Konstitūcijas labojumiem nepieciešamā vairākuma princips. Šo deputātu priekšvēlēšanu programmu galvenā pamattēze bija iestāšanās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tādējādi vēlēšanu rezultātā precīzi lika noskaidrota republikas balsstiesīgo iedzīvotāju absolūtā vairākuma pozitīvā attieksme pret Latvijas pašnoteikšanos;
— Latvijas Republikas Augstākajā Padomē lidz 21.05.90. ir iesūtītas vēstules un telegrammas, kurās 583 712 republikas iedzīvotāji izteikusi savu atbalstu 04.05.90. pieņemtajai Deklarācijai. Tajā pašā laikā pret šo Deklarāciju izteikušies 8798 cilvēki.
5. Ne PSRS Konstitūcijas 74. un 127. pants, ne tās labojumi par Prezidenta kompetenci nedod Padomju Savienības Prezidentam nekādas tiesības ne vērtēt, ne pasludināt par spēkā neesošiem Latvijas Republikas Augstākās Padomes aktus.
Tādā kārtā M. Gorbačova 1990. gada 14 maija dekrēts no valsts tiesību viedokļa ir PSRS Konstitūcijas pārkāpums — prettiesiska augstākas kompetences piesavināšanās, nekā noteikts Prezidenta konstitucionālajās pilnvaras. No starptautisko tiesību viedokļa 14. maija dekrēts ir prettiesiska iejaukšanās Latvijas Republikas iekšējās lietās — tās politiskās pašnoteikšanās procesā.
6. Lidz ar to Latvijas Republikas Augstākās Padomes Deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» ir spēkā.
7. Latvijas Republikas Augstākā Padome ierosina attiecībās starp Latviju un PSRS, kā ari starp Latviju un pārējām savienotajām republikām pieņemt par pamatu vispārcilvēciskās vērtības, kuru prioritāti M. Gorbačovs tik pareizi un neatlaidīgi aizstāv visos starptautiskajos forumos. Pretējā gadījumā iznāk tā, ka Padomju Savienība izmanto vienu — progresīvu — principu sistēmu ārējai demonstrēšanai un otru — konservatīvu — iekšējai lietošanai.
Šīs vispārcilvēciskās vērtības, kā deklarēts ANO Statūtos, ļauj tautām dzīvot blakus kā labiem kaimiņiem. Tās nostiprinātas vispāratzītajos starptautisko tiesību principos. Šiem principiem ir universālu, imperatīvu normu raksturs, un tās lieto attiecibās starp visām pasaules valstīm un tautām.
8. Latvijas Republika kā suverēna valsts ierosina veidot savas turpmākās attiecības ar Padomju Savienību un savienotajām republikām uz 1970. gada «Deklarācijas par starptautisko tiesibu principiem, kas skar draudzīgas attiecības un sadarbibu starp valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem» un uz sekojošu citu starptautisko tiesību pamatprincipu bāzes:
— atturēšanās no spēka draudu un spēka lietošanas, kas vērsta pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību;
— strīdu Izšķiršana mierīgā ceļā;
— atturēšanās no spēka lietošanas nolūkā atņemt tautām to nacionālās eksistences formas;
— katras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos;
— katras valsts neatņemamās tiesības izvēlēties savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu bez citas valsts iejaukšanās.
Minētā starptautisko tiesibu principu Deklarācija paredz, ka «tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošana ir suverēnas un neatkarības valsts radīšana, brīva pievienošanās neatkarīgai valstij vai apvienošanās ar to vai jebkura cita politiska statusa noteikšana saskaņā ar tautas brīvu izvēli. Ikvienai valstij jāatturas no jebkuras vardarbības, kas atņem tautām tiesības uz šā principa konkretizāciju, tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību».
Deklarācijā vienlīdz taisnīgi teikts, ka visas tautas ir suverēnas un juridiski vienlīdzīgas un katra no tām bauda tiesības, kas piemīt pilnīgai suverenitātei.
Nav neviena dokumenta, ar kuru Latvija būtu deleģējusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai jebkādas savas suverēnās tiesības. Turklāt Latvijas tauta neprasa un neņem neko tādu, kas tai nepienākas. Tā vienīgi pilnībā atjauno savas valsts neatkarību, kas tai bija prettiesiski liegta pusi gadsimta.
LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKA PADOME
