Latvijas Republikas Augstākās Padomes deklarācija par Latvijas republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas Republikas Augstākās Padomes deklarācija par Latvijas republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos
Atzīstot, ka cilvēki piedzimst brīvi un tiesībās vienlīdzīgi;
ievērojot ANO statūtos pasludināto pasaules tautu apņemšanos realizēt cilvēka pamattiesības, respektēt personības vērtību, lielo un mazo nāciju vienlīdzību un pašnoteikšanās tiesības;
uzskatot par nepieciešamu veicināt sociālo taisnīgumu un progresu;
apzinoties nepieciešamību radīt stabilitāti, labklājību, miermīlīgas un draudzīgas attiecības sabiedrībā, attiecinot cilvēka tiesības un brīvības uz visiem neatkarīgi no viņu rases, dzimuma, valodas, reliģijas, nacionālās piederības un sociālās izcelšanās;
ņemot vērā ANO svarīgo lomu atbalsta sniegšanā atbrīvošanās kustībām aizbildnībā esošās un nepatstāvīgās teritorijās;
balstoties uz pārliecību, ka visām tautām ir tiesības brīvi noteikt savu politisko statusu un veidot savu ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi;
uzskatot, ka jebkura rakstura karadarbība vai represīvie pasākumi, kas vērsti pret atkarīgajām tautām, ir jāizbeidz, lai dotu, tām iespēju miera un brīvības apstākļos realizēt savas tiesības uz pilnīgu neatkarību, respektējot tautu nacionālo teritoriju integritāti (nedalāmību);
atzīstot 1918. gada 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas (pasludināšanas) aktā teikto: «...visi pilsoņi bez tautību atšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautu tiesibas Latvijā būs nodrošinātas. Tā būs demokrātiska un taisnīga valsts, kurā nebūs apspriešanas un netaisnības ...»;
rūpējoties par Latvijas Republikas likumdošanas aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos,
LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKA PADOME PASLUDINA:
I
Atzīstot ANO un tās specializētajās organizācijās, kā ari Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Helsinku, Madrides un Vīnes tikšanās pieņemto starptautisko tiesību dokumentu sevišķo nozīmi cilvēktiesību nodrošināšanā, Latvijas Republika pievienojas sekojošiem starptautisko tiesību aktiem:
1. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija 1948. gada 10. decembrī
2. Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 1966. gada 16. decembrī
3. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām 1966. gada 16. decembrī
4. Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām valstīm un tautām — 1960. gada 14. decembrī
5. Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1965. gada 21. decembrī
6. Starptautiskā konvencija par aparteīda nozieguma izskaušanu un sodu par to — 1973. gada 30. novembrī
7. Starptautiskā konvencija pret aparteīdu sportā — 1985. gada 10. decembrī
8. Konvencija pret diskrimināciju izglītībā — 1960. gada 14. decembrī
9. Konvencija par vienlīdzīgu atalgojumu — 1951. gada 29. jūnijā
10. Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu — 1979. gada 18. decembrī
11. Deklarācija par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskatīšanu — 1981. gada 25. novembrī
12. Deklarācija par pamatprincipiem attiecībā uz masu informācijas līdzekļu ieguldījumu miera un starptautiskās saprašanās stiprināšanā, cilvēktiesību sekmēšanā un cīņā pret rasismu, aparteīdu un kara kurināšanu 1978. gada 28. novembrī
13. Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to 1948. gada 9. decembrī
14. Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci — 1968. gada 26. novembrī
15. Principi par starptautisko sadarbību to personu atrašanai, arestam, izdošanai un sodīšanai, kas vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci — 978. gada 3. decembrī
16. Papildus konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izskaušanu — 1956. gada 7. septembrī
17. Konvencija par piespiedu darba izskaušanu — 1957. gada 25. jūniji
18. Konvencija par ciņu ar cilvēktirdzniecibu un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses — 1949. gada 2. decembrī
19. Minimālie standartnoteikumi par apiešanos ar ieslodzītajiem — (1977. gada 13. maija redakcijā) 1955. gada 30. augustā
20. Konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu 1984. gada 10. decembrī
21. Tiesiskās kārtības uzturēšanas amatpersonu uzvedības kodekss 1979. gada 17. decembrī
22. Medicīniskās ētikas principi par veselības aizsardzības personāla, sevišķi ārstu, lomu ieslodzīto un arestēto aizsardzībā pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcisku vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu — 1982. gada 18. decembrī
23. Uz nāvi notiesāto tiesību aizsardzības garantijas 1984. gada 25. maijā
24. Apvienoto Nāciju minimālie standartnoteikumi par nepilngadīgo tiesisko stāvokli (Pekinas noteikumi) 1985. gada 29. novembrī
25. Deklarācija par taisnīguma pamatprincipiem attiecībā uz noziegumu un varas uzurpācijas upuriem — 1985. gada 29. novembrī
26. Tiesu neatkarības pamatprincipi 1985. gada 13. decembrī
27. Konvencija par precētas sievietes pilsonību — 1957. gada 29. janvāri
28. Konvencija par apatrīdisma samazināšanu 1961. gada 30. augustā
29. Deklarācija par to personu cilvēktiesībām, kas nav tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā dzīvo — 1985 gada 13. decembrī
30. Konvencija par starptautiskajām informācijas apstrīdēšanas tiesībām 1952. gada 16. decembrī
31. Konvencija par asociāciju brivibu un tiesibu aizsardzību, apvienojoties organizācijās 1948. gada 9. jūlijā
32. Konvencija par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo Hgumu slēgšanu — 1949. gada 1. jūlijā
33. Konvencija par strādnieku pārstāvjiem 1971. gada 23. jūnijā
34. Konvencija par darba attiecībām — 1978. gada 27. jūnijā
35. Konvencija par nodarbinātības politiku — 1964. gada 9. jūlijā
36. Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām — 1952. gada 20. decembrī
37. Bērna tiesību deklarācija 1959. gada 20. novembrī
38. Deklarācija par sieviešu un bērnu aizsardzību ārkārtēja stāvokļa un militāru konfliktu laikā — 1974. gada 14. decembrī
39. Deklarācija par miera ideālu izplatīšanu jaunatnes vidū, savstarpēju cieņu un saprašanos starp tautām — 1965. gada 7. decembrī
40. Deklarācija par sociālajiem un tiesību principiem attiecībā uz bērnu aizsardzību un materiālo nodrošinātību, pievēršot īpašu uzmanību aizgādnības un aizbildniecības iedibināšanai, kā ari nacionālai un starptautiskai adopcijai — 1986. gada 3. decembrī
41. Deklarācija par garīgi atpalikušo personu tiesībām — 1971. gada 20. decembrī
42. Vispārējā deklarācija par bada un nepietiekama uztura izskaušanu — 1974. gada 16. novembrī
43. Deklarācija par invalīdu tiesībām 1975. gada 9. decembrī
44. Rezolūcija par zinātniski tehniskā progresa sekām attiecībā uz cilvēktiesībām 1986. gada 4. decembrī
45. Deklarācija par tautu tiesībām uz mieru 1984. gada 12. novembrī
46. Deklarācija par tiesībām Uz attīstību — 1986. gada 4. decembrī
47. Rezolūcija par ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsoņu un politisko tiesību nedalāmību un savstarpējo saistību 1986. gada 4. decembrī
48. Deklarācija par starptautiskās sadarbības principiem kultūrā 1966. gada 4. novembrī
49. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Helsinku tikšanās Noslēguma akts 1975. gadā
50. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāvju Madrides tikšanās Nobeiguma dokuments 1983. gadā
51. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu pārstāviu Vīnes tikšanās Nobeiguma dokuments 1989. gadā
II
Atzīstot Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta ieguldījumu cilvēktiesību nodrošināšanā, Latvijas Republikas Augstākā Padome savā likumdošanas darbā vadīsies no šajās organizācijās pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jautājumos.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS
Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS
Rīgā. 1990. gada 4. maijā
