Vai vajag palīdzēt Maskavai?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jautājumi par Rietumu ekonomisko palīdzību Padomju Savienībai jau vairākas nedēļas neatstāj ārzemju preses slejas. Tas bija viens no pašiem svarīgākajiem ari «lielā septiņnieka» virsotņu konference Hjūstonā. Ekonomiski attīstīto rietumvalstu vaditāji šajā forumā izteica principiālu atbalstu padomju valsts vadītāja centieniem pārkārtot padomju ekonomiku un būtībā piekrita ekonomiski atbalstīt šo programmu. Taču arī palīdzības oponentiem ir daudz spēcīgu argumentu, piemēram: vai ir derīgi palīdzēt PSRS, kamēr tā nav pilnīgi atteikusies no marksisma-ļeņinisma dogmām, kamēr nav nodibināta īsti demokrātiska daudzpartiju iekārta un atzīta privātīpašuma neaizskaramība? Vai var izsniegt subsīdijas un kredītus valstij, kas nevēlas atzīt okupētās Baltijas neatkarību? Taču, no otras puses, pilnīgs Padomju Savienības boikots var novest pie neparedzamām sekām. Paralēles vēsturē nav tālu jāmeklē — palasot 1940. gada Vācijas presi, mēs tur nebūt neatradīsim slavinošus opusus «Tūkstošgadīgajam reiham» un tā uzvarām. Gluži otrādi — visi vācu komentētāji šajā laikā runāja par «apspiesto un pazemoto» Vāciju, ko aplenkuši angļu, franču un žīdu imperiālisti, kuri neko nevēlas darīt vācu tautas labā. Ar ko tas beidzās, visiem ir labi zināms. Protams, Rietumos neviens nevēlas, lai Padomju Savienībā nodibinātos militārs režīms, taču šādu iespēju nevajadzētu aizmirst. Jāatzīst, ka krīzes situāciā nonākusi PSRS ekonomika vairs nespēj pabarot padomju tautu un humanitārajā aspektā viss ir skaidrs: ja ārzemju palīdzība būs vajadzīga, lai glābtu cilvēkus no bada, Rietumi palīdzēs — līdzīgi kā ASV šobrīd palīdz Irānas zemestrīcē cietušajiem. Tomēr šādā gadījumā nav isti skaidrs, kāpēc Padomju Savienibai būtu jāieņem īpaša, privileģēta vieta starp citām trešās pasaules valstīm, kurām ari ir milzīgas problēmas? Daudzi eksperti Rietumos uzskata, ka lielas petēriņpreču un pārtikas piegādes var novērst briestošo sodālo eksploziju Padomju Savienībā, samazināt cilvēku neapmierinātību ar ieilgušajām «perestroikas» ekonomiskajām neveiksmēm. Citiem vārdiem runājot, Rietumu piegādes kritiskā brīdī var noturēt pie varas pašreizējo valsta aparātu ar Gorbačovu priekšgalā, taču šāda «palīdzība» nekādā veidā nevarētu sekmēt tirgus ekonomikas drīzāku ieviešanu Padomju Savienībā, turklāt cik gan ilgi Rietumi būs ar mieru barot 280 miljonus liekēžu? Pašreizējai padomju valdībai subsīdijas no Rietumiem būs kaut kas līdzigs negaidītai dāvanai, ko var izmantot budžeta deficīta segšanai, neatņemot ne rubli militārajam budžetam. Ja iespējami drīz netiks reorganizēta sadales sistēma, nav grūti iedomāties, kādus ienākumus gūs «ēnu ekonomika» un Maskavā sēdošie birokrāti. Rietumi gan var piešķirt miljardiem lielas subsīdijas, taču nevar piespiest tās sadalīt taisnīgi. Vai tiesām rietumvalstis neko nav mādjušās no Armēnijas zemestrīces bēdīgās pieredzes, kad labi domātā palīdzība tika izšķērdēta un pazuda nezināmā virzienā?
Kāda ir izeja? Palūkosimies vēsturē. Pēc Otrā pasaules kara izpostītā Rietumeiiopa daudz pateicības parādā ir tā sauktajam Maršala plānam — plašai palīdzības programmai, ko sniedza Amerikas Savienotās Valstis. Šīs programmas galvenā īpatnība bija tā, ka Eiropas valstis darīja zināmu, kas un cik daudz tām vajadzīgs konkrētu projektu īstenošanai. Šis ir ceļš, kas būtu ejams šodien, — ja Maskava grib saņemt ekonomisko palīdzību, tai jānodrošina rietumvalstis ar konkrētiem plāniem, kuriem tiks izmantota Rietumu nauda, tai jāpaziņo, kādiem nolūkiem tiks tērēti investētie līdzekli. Tādai pašai politikai būtu jābūt ari patēriņpreču un pārtikas sadalē. Tas piespiedis Maskavu sākt nopietnus pārveidojumus ekonomikā, jo Rietumi, protams, nebūs ar mieru izsviest savu naudu vējā.
Pēc ārzemju preses materiāliem sagatavojis
A. ROZENBERGS
