Dūži apspriež Valsts aizsardzības koncepciju (1), (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1. «Kompetento ģenerāļu nekompetentais pučs piespieda mūs rīkoties»
Divas dienas — 14. un 15. septembrī — Jūrmalā LTF aktīva semināra ietvaros Tautas frontes Valsts aizsardzības darba grupas vadītājs Roberts Milbergs, manuprāt, ļoti prasmīgi un gudri rīkoja Tautas frontes izstrādātās Valsts aizsardzības koncepcijas apspriešanu, kuras nepieciešamība ir izteikta paša Milberga kunga vārdos (skat. virsrakstu). Šajā apspriešanā piedalījās vairāk nekā 60 LTF aktīvistu un gandrīz visu ar šo problēmu saistīto struktūru dūži: LR Augstākas Padomes deputāts Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis, robežapsardzes nodaļas vadītājs Mihails Stepičevs, Zemessardzes štāba priekšnieka vielas izpildītājs Ģirts Kristovskis, iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, Ministru Padomes Sabiedrības drošības departamenta direktors Jānis Baškers, Muitas departamenta direktors Aivars Saliņš, Valdības apsardzes dienesta priekšnieks Andris Bunka.
Pirmās pārrunas izraisīja piedāvātas koncepcijas pamattēze, ka valsts aizsardzības jautājumus lemj un aizsardzību vada Valsts aizsardzības padome, kuras statusu nosaka likums par valsts aizsardzību (gala redakcijā). Neapšaubot šā likuma nepieciešamību, pēc dažu domam, šobrīd aktuālāks ir likums par robežapsardzi. Neapšaubot Valsts aizsardzības padomes nozīmi, Roberts Milbergs tikai fiksēja tās līdzšinējo Statusu: «Tā ir kā padomdevējs bez pilnvarām.» Tālavs Jundzis, to izskaidrojot, atgādināja, ka pirmās Latvijas Republikas laikā aizsardzības padomē bija arī kara ministrs, tai bija izpildvara, bez kuras strādāja tagadējā padome.
Klātesošo amatvīru vairākums bija par Aizsardzības ministrijas izveidošanu, taču pret to iebilda Aloizs Vaznis: «Ja ir Valsts aizsardzības padome, tad ministrija nez vai ir nepieciešama, drīzāk — padomei ir nepieciešams lielāks tehnisko darbinieku skaits.» Ģirts Kristovskis Aizsardzības ministrijas pamatspēku saskatīja Zemessardzē, Mihails Stepičevs — robežapsardzē. Pēdējais bija tuvāk panesībai, jo, pēc koncepcijas autoru domām, ir jābūt stingram funkciju nodalījumam starp visiem bruņotajiem formējumiem, kurus nevar koncentrēt vienās rokās, un ir jāveido vismaz trīs Aizsardzības padomei pakļauti centri. Lūk, to shēma:
1. Augstākā Padome, kurai ir pakļauta Zemessardze; par pārmaiņām tās pakļautībā var lemt tikai Saeima;
2. Aizsardzības ministrija, kam pakļauta Latvijas Republikas armija: nacionāla gvarde (parlamenta, valdības apsardze, reprezentācijas apakšvienības — goda sardze u.tml.), robežapsardzības karaspēks un flote, pretgaisa aizsardzības un kara aviācija, ātrās reaģēšanas vienības cīņai ar organizētiem robežpārkāpumiem, grupveida teroru u. c.
3. Iekšlietu ministrija, kam pakļaujas policija un apsardzes dienests. Par tēzi «Policija nevar būt valsts aizsardzības struktūra» ministram Aloizam Vaznim bija savs viedoklis: «Kā apbruņots spēks nepieciešamības gadījumā tā var veikt arī aizsardzības funkcijas.»
Vienā no koncepcijas pirmajiem variantiem figurēja arī «iekšējais karaspēks», kuru Tālavs Jundzis novērtēja kā sociālistisko iekarojumu un izdomājumu, un prātīgāk būtu to dēvēt tam atbilstošajā nosaukumā "konvoja dienests». Aloizs Vaznis savukārt iebilda pret tā pakļaušanu Aizsardzības ministrijai, jo dienesta pamatfunkcija ir ieslodzījuma vietu apsardze. Gala iznākumā viss, ka redzam 3. punktā, ir salikts savās vietās. Bet par Zemessardzi un LR armiju — mazliet sīkāk, pirms tam gan apskatot šā brīža galveno nosacījumu valsts aizsardzības veidošanā. Tā ir okupācijas seku likvidēšana, izvedot no Latvijas valsts teritorijas PSRS bruņotos spēkus.
2. «Mēs nevaram PSRS armijai Latvijas mežos celt kazarmas»
Nevienā no Padomju Savienības līdzšinējā teritorijā esošajam republikām, šķiet, vēl nav oficiālu ziņu par armijas skaitlisko sastāvu. Arī Latvijā šī informācija balstās uz aptuveniem un neoficiāliem skaitļiem: 223 karaspēka apakšvienības, 120 tūkstoši armijnieku aizņem apmēram 100 tūkstošus hektāru lielu teritoriju, tai skaitā auglīgas zemes, kultūras un vēstures objektus, tostarp arī lielu daļu Zvārdes pagastā. Rīgā ir izvietotas 43 PSRS bruņoto spēku apakšvienības. Tāpēc šobrīd vēl diezgan problemātiski ir izpildīt solījumu: līdz šo militāro formējumu izvākšanai nodrošināt to atrašanos bāzes, jo, kā sacīja kāds klātesošais: «Mēs nevaram atļauties tagad viņiem celt kazarmas Latvijas mežos vai nomaļās vietās.» Rīgu atbrīvot būs pagrūti, risinājumu drīzāk var saskatīt karaspēka ātrākā izvešanā. Ja tikšanas laikā Maskavā pie aizsardzības ministra Jevgeņija Šapošņikova PSRS puse 1994. gada 1. janvāri minēja kā sākuma termiņu j armijas izvešanai, tad, apspriežot minēto koncepciju, tika uzskatīts, ka starpvalstu sarunās 1994. gada 1. janvāris ir jānosaka kā galīgais (pēdējais) bruņoto spēku izvešanas termiņš. Lai to īstenotu, mums gan nevajadzētu klaigāt: «Okupanti, ārā no Latvijas!» Kā sacīja Mihails Stepičevs: «Tas ir aziātisks paņēmiens, ko galīgi nevajadzētu lietot mums, kas pretendē uz ieiešanu (atgriešanos) Rietumu kultūrā. Tā mēs tālu netiksim. Mums ir jāsagatavo nopietna argumentācija.»
Stepičeva kungs dažus no argumentiem arī minēja. Nekavējošu stratēģiska karaspēka izvešanu varam prasīt, pamatojoties uz to, ka karaspēka vienības, kas ir domātas nevis aizsardzībai, bet uzbrukumam, ir Latvijas iedzīvotājus apdraudošs faktors, mēs paliekam vidū starp Rietumu un PSRS raķetēm, neesam izslēgti no bīstamas zonas konflikta gadījumā. Un vēl — ja esam neatkarīga valsts, tad mums ir nepieciešams veidot savu armiju, bet divu armiju atrašanās vienā valstī tomēr ir diezgan paradoksāla parādība.
Aloizs Vaznis turpmāko rīcību formulēja tā: «Ir jārada kompetentu cilvēku darba grupa, kas starpvalstu sarunu dalībniekiem sagatavotu nepieciešamo faktūru — statistiku, materiālos aprēķinus utt., jo nav runa tikai par izvešanu, bet arī par to, kā mēs norēķināsimies, ko karaspēks atstās šeit, kā maksās par zemi un dabas postījumiem.
Nedrīkst aizmirst mūsu piespiedu maksājumus PSRS budžetā, tādējādi Latvija varētu pretendēt uz vienu procentu no armijas militārā potenciāla, bet tik daudz mums varbūt nemaz nav nepieciešams.
Tika pārrunāts arī PSRS aizsardzības ministra maršala Jevgeņija Šapošņikova priekšlikums: lai paātrinātu bruņoto spēku izvešanu, ir nepieciešama dzīvokļu celtniecība, kurā varētu iesaistīties karaspēka izvešanā ieinteresētās valstis: Latvija, Lietuva un Igaunija. Ziņu aģentūras jau mūs iepazīstināja ar Lietuvas AP priekšsēdētaja Vītauta Landsberģa noraidošo attieksmi. Seminārā apsprieda arī citus variantus, pieļaujot iesaistīšanos šo dzīvokļu celtniecībā uz ekonomiski izdevīgiem nosacījumiem, ņemot vērā iespējamo bezdarbu. Kopā ar Celtniecības ministriju ir jāveic nepieciešamie aprēķini, ko varētu piedāvāt starpvalstu sarunām. Tajās būtu jāvienojas par pārējiem faktoriem, ieskaitot apmaksu, jo runa var būt tikai par to, cik tālu tas ir pieņemami (izdevīgi) mums. Šis, protams, ir priekšlikums, nevis lēmums. Pieļauju, ka šodien jau ir cita attieksme, kas varētu būt politisku motīvu diktēta.
Ināra Egle
(Turpmāk vēl)
