Kārtējās 100 dienas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kārtējās 100 dienas
30. maijā pēc sesijas darbadienas nobeiguma notika preses konference, kurā gan piedalījās neliels skaits žurnālistu. Var tikai piekrist LR AP Preses centra vadītājas Sarmītes Elertes teiktajam: «Žurnālisti atradinājušies no preses konferencēm ...».
Preses konferencē piedalījās Dainis Ivāns, LTF frakcijas vadītājs Jānis Dinēvičs, kas tikko bija atgriezies no vizītes Zviedrijas Riksdāgā, Jānis Škapars, abi M. Vulfsona tuvākie līdzstrādnieki AP ārlietu komisijas darbā — Indulis Bērziņš un Jānis Krūmiņš — un opozīcijas frakcijas vadītājs Sergejs Dīmanis.
Uz jautājumu par iespējamaiām attiecībām starp Latviju un Krieviju Indulis Bērziņš atbildēja:
— Katram prezidentam ir tā sauktais «100 dienu» posms — laiks, kad prezidents pārtrauc solīt un par viņa politiku var spriest jau pēc konkrētas rīcības.
Tiklīdz KPFSR Augstākajā Padomē būs izveidota ārlietu komisija, Baltijas pārstāvji ar to nodibinās kontaktu. Ļoti lespējams, ka Jeļcins varētu doties turnejā pa Baltijas valstīm vai arī gluži otrādi — baltiešu delegācija varētu apmeklēt Krieviju.
Indulis Bērziņš arī informēja klātesošos par triju Baltijas valstu Augstāko Padomju ārlietu komisiju pārstāvju tikšanos Viļņā, kas notika 28. un 29. maijā
Indreks Tome, Emanuēls Zingeris un Indulis Bērziņš (no Latvijas piedalījās arī Aleksandrs Kiršteins) vienojušies par politiskajiem jautājumiem, kas Baltiias valstīm jārisina kopīgi. Izstrādātie priekšlikumi tiktu iesniegti Maskavai, un arī tās situācija būtu mazliet vienkāršāka. Šādi jautājumi ir: Baltijas valstu sagatavošanās un līdzdalība «Helsinki-2» konferencē; teritoriju neaizskaramība; PSRS Bruņoto spēku statuss Baltijā; PSRS pilsoņu stāvoklis Baltijā. Pēdējais no minētajiem jautājumiem īpaši aktuāls ir Igaunijā un Latvijā.
Savukārt par perspektīvu attiecībās ar Zviedriju klātesošos iepazīstināja Jānis Dinēvičs:
— Mūsu vizīte Zviedrijā, kas notika pēc rlksdāgā ielūguma, bija pirmā parlamentārleiu vizīte, kuras laikā tika noskaidroti jautājumi, kas risināmi kopā ar zviedru pusi. Precīzāk sakot attiecībā uz kuriem arī visu Zviedrijas politisko partiju pārstāvji piekrīt, ka «par tiem ir jārunā.» Tātad sarunām ar Maskavu jānotiek bez kādiem iepriekšējiem nosacījumiem; konflikts Baltija — Maskava ir starptautisks konflikts, jo Baltijas valstis ir vienīgās, kas pēc otrā pasaules kara nav atguvušas neatkarību. Vienojāmies arī par informācijas biroja atvēršanu Stokholmā — protams, zviedri mums nevarēja apsolīt, ka tas tiks ierīkots bijušajās Latvijas konsulāta telpās. Zviedrija būtu ar mieru ieguldīt līdzekļus Baltijā un Polijā. Kur? Menedžmenta attīstīšanā, jauno sociālekonomisko struktūru izveidē, bet, lai Latvijā varētu dibināt ārzemju firmas, ir vajadzīgas garantijas.
Kas tas varētu sniegi? Tikai Latvijas Republika. Tomēr sarunu dalībnieki vienojas, ka daļēji garantijas varētu nodrošināt arī zviedru puse.
Taču ir saprotams, ka visvairāk tika jautāts par Preses nama turpmāko likteni.
Jānis Skapars uzsvēra, ka ir pieņemts normatīvs akts un tāpēc nevarētu rasties vajadzība izmantot iekšlietu karaspēku. Ja tas tomēr tiks darīts, tad «atbildēs tas, kas bus izšķīries par šādu kļūdainu soli».
S. Dīmanis izteica minējumu, ka PSRS tomēr varētu aizstāvēt savu īpašumu un konfrontācija ir iespējama. Opozīcijas frakcijas vadītājs izteica divus apsvērumus, kāpēc, viņaprāt, Preses nama «ekspropriācija» (S. Dīmanis principiāli lieto šo terminu, neievērojot J. Skapara v. c. iebildes, ka notikusi tikai Preses nama taisnīga atgūšana valsts īpašumā) esot vērtējama atturīgi. Pirmkārt, esot izrādīta attieksme pret īpašuma jautājumiem un «baidos, kā uz to reaģēs ārzemēs». Galu galā «ekspropriētais īpašums taču veidots no partijas kases». Otrkārt, 50 gadu ilgā prakse jau pierādījusi, ka valsts īpašumu parasti uzurpē politiskie spēki, kas ir konjunktūras smailē. Daiņa Ivāna komentārs bija diezgan sarkastisks: opozīcija ļoti uztraucas, ka Preses nams vairs nebūs vienas partijas rokās.
Īsu brīdi tika apspriests Savienības un starptautisko sakaru jautājums — S. Dīmanis paskaidroja, ka mazākuma frakcija regulāri sazinoties ar citām republikām. «Mēģinājumi apliecināt valstiskumu, kas vēroļami arī citās republikās, ir pozitīvi vērtējami... Mēs modri vērojam procesus, kas notiek Padomju Savienībā, un jau izstrādājam modeļus situācijai, kur Padomju Savienībā valdīs tirgus ekonomika,» informēja S. Dīmanis. J. Dinēvičs S. Dīmaņa teikto papildināja: ziņas par starptautisko sakaru trūkumu mazākuma frakcijai neesot pareizas.
Vēlreiz pievēršoties Preses namam, Jānis Skapars atgādināja, ka 1965. gadā CK lēmumus automātiski īstenojusi Ministru Padome un citi administratīvie «orgāni». Galu galā S. Dīmanis atzina pagātnē (vai arī tagadnē, ja domājam par «Cīņu») pastāvējušās «partijas tiesības pārvaldīt tautas īpašumus» un partijas ekonomiskās iespējas. Tomēr «tīri formāli Preses nams tomēr ir partijas īpašums». S. Dīmanis vērtēja Preses nama atgūšanas aktu kā «tīri revolucionāru aktu», jo «šodien ir revolūcija, un tad viss, kas ir noticis, ir likumīgs».
J Skapars nosauca skaitli «80 miljoni» — tieši tik rubļu tīrās pelņas partija ieguvusi, ekspluatēdama žurnālistus un poligrāfijas strādniekus laikā no 1979. līdz 1989. gadam.
Tādējādi, noskaidrojot pozīcijas un opozīcijas viedokli, perspektīvai paliek Jāņa Krūmiņa izteiktā atziņa, ka redakcijām esot jākļūst par juridiskiem subjektiem. Tas būtu iespējams, pārveidojot Preses namu par akciju sabiedrības īpašumu.
Preses konferencē piedalījusies
MĀRA KIOPE
